tv3.lv

Burātāja dienasgrāmata: “duracelzaķi” uz klāja, “orkas” okeānā un retrīts grūtībās

Gērnsija ir viena lieliska vieta, arī latvieši te netrūkst. Mums komandas maiņa, kā arī priekšā posms pāri Biskajas līcim, gar Portugāli uz Gibraltāru. Biskajas līcis ir kaprīzs, bīstams, un grūti prognozējams. Tur mēdz būt ievērojama izmēra viļņi, bet, tiekot pāri, sagaida zobenvaļi. Zobenvaļi (angliski “orcas”) rada lielus riskus, un pēdējos divus gadus ir daudz reģistrētu negadījumu, kad tie nograuž un sabojā jahtu stūres. Jau no janvāra aktīvi sekoju feisbuka “orku” grupiņām. Paguglējiet vai uzmetat aci “Youtube” (atslēgvārdi – orcas vs sailboat). Bailīgi un ne bez pamata.

16. septembrī 16:19

Burāšanas klubs “Nautica” ir cilvēku grupa, kas kopējiem spēkiem apsaimnieko vienu no Latvijas lielākajām buru jahtām. Šovasar kluba dalībnieki devušies aptuveni 3000 jūras jūdžu garā ceļā no Rīgas līdz pat Barselonai Spānijā. Piedzīvojuma dienasgrāmatu piedāvājam lasīt “tv3.lv”. Pirmā daļa atrodama šeit.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Esam sapirkuši “pingerus”, ierīces kas atbaida šos lopiņus, bet neviens jau īsti nezin, vai tie strādā. Cerēsim. Laika apstākļi arī nav nekādi izcilie. Piestāsim Brestā, lai drusku tiekam uz priekšu, bet pāri Biskaja līcim vēl iet nevaram. Mēs jau kavējam. Mēģināsim saķert savu grafiku, slalomējot pāri cēliem okeāna viļņiem, vaļiem un delfīniem.

Komandas maiņas vienmēr ir kaut kas īpašs. Es pat teiktu grūts. Mēs jau kādu ilgāku laiku ķeram mieru, vēju, bezmiegu, meditāciju un pieslīpējamies viens ar otru. Un te pēkšņi tev atved spaini ar pilsētas stresu un tempu un uzgāž uz galvas. Vai arī tu mierīgi sēdi un vēro apkārtni, bet visu laiku apkārt lēkā viens vai vairāki duracelzaķi, turklāt visu ko jautā, kā arī pamāca. Mēģina izjaukt vai saremontēt, sakārtot vai savandīt. Nu, protams, labu gribot. Bet tev ir jūras miers un viņam nemiers – pilsētas nemiers. Viņam no bezdarbības nav kur likties, bet tev no viņa nemiera nav kur likties. Te nu arī konflikts uz vietas gatavs.

Saulrriets starp Angliju un Franciju. Foto: ASKOLDS HERMANIS

Turamies, spriedze. Bet tā jau ir, tie kas tikko nomierinājušies un izvējoti, saliedējušies komandā, jau devušies prom, bet vietā nāk jauni. Labi, ka tikai daļa komandas nomainās un ka miera nometne nav mazākumā. Jebkurā gadījumā, vismaz gājiens uz jahtu bodi un sapirktas jūras “šmotkas” palīdz un nomierina.

Un nav ne vainas enerģiskiem cilvēkiem, ja kaut ko noderīgu paveic, ne tikai sasola un tukši muld, un ne tikai dara to, bez kā var mierīgi iztikt. Komandai jādarbojas saskaņoti, kā orķestrim. Un nevajag speciāli kaitināt diriģentu ar iniciatīvām spēlēt citu skaņdarbu. Kur nu vēl uz savu galvu sākt to spēlēt koncerta laikā.

Ar šo ievadtekstu arī sākšu savu apceri par burāšanas aizkulisēm. Par ekspektācijām, vēlmēm un iespējam.

Askolds Hermanis

Buru jahta nav ne autobuss, ne tramvajs, nav arī lidmašīna – bet ir superneefektīvs, lēns, dārgs un neprognozējams rīks, kas viegli “izlec” no visiem laika grafikiem. Tomēr tās pērk un lieto.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Ja vien nav plāns kaut kur paspēt un nokļūt konkrētā vietā, tad arī buras tiek lietotas salīdzinoši reti – ja paveicas ar vēju.

Bet tomēr jahtas pērk, lieto, un cilvēki uz tām grib atgriezties vēl un vēl. Un tā burvība slēpjas tieši galvas izvēdināšanā. Miers, meditācija, aizmiršanās. Un vispār jūrā iešana esot meklēšana. Ko tad mēs meklējam? Atbildes. Un tās tiešām atnāk. Un tik tiešām, tāds duracelzaķītis neko daudz nevar atrast, kamēr nenomierinās, nepalaiž vaļā.

No Brestas (Francijas ostas pilsēta) plānots doties uz Lisabonai blakus esošo pilsētu Kaškais. Tas ir 650 jūdžu garš posms. Pirms tam, bija plānots piestāt, Akoruņā (A Coruña), bet nesanāks. Akoruņa tagad ir ļoti aktīva “orku” vieta, tai iesim apkārt ar līkumu. Mums šīs 650 jūdzes nozīmēja aptuveni 4 diennakšu  ilgu kratīkli pa 2-3 metrus augstiem viļņiem, turklāt viļņi bija no divām pusēm vienlaicīgi. Grūti. Vērtīgi. Šādu pieredzi nav viegli iegūt, jo šajos ūdeņos tūrisma braucieni netiek piedāvāti.

Askolds Hermanis

Nekas tik labi neatslēdz no krasta, ikdienas domām, kā ilgs laiks bez krasta un šādas tādas grūtības. Šis ir īstais brīdis, kad nāk vīzijas un apskaidrības.

Šādās reizēs daži satiek sevi. Spriedze ir diezgan liela, “orkas”, bezmiegs, muzeju fanu vilšanās, ka, ķerot grafikus un samazinot riskus, atmetam kādu ostu. Savukārt tie, kas uzķēruši garšu, izbauda visīstāko retrītu, vai kā tur to visu sauc – nemaz nevajag nosaukumu – daba pati visu nosauc, nojauc un izdara. Nekas nav mākslīgi iestudēts un arī izstāties nevar – tikai atliek ļauties.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Kaškais – lieliska vieta. Portugāļi ir draudzīgi, un pie viņiem viss ir garšīgi. Drusku atpūšamies pēc tālā ceļa bet plānojam jau doties tālāk, jo pēc kādas dienas pasliktināšoties laiks. Vēlāk, Gibraltārā, sapratām, ka rīkojāmies pareizi. Dienu, vai divas vēlāk, okeānā sākās pārāk spēcīgs pretvējš – labi, ka paspējām.

Gibraltārā atlido nākamā komandas maiņa. Lidmašīnu grafiki izveido situāciju, ka uz laivas esam 12 cilvēki. Satraukti, vēl ar krasta stresa putekļiem klāti jaunpienācēji ar jaunām ilūzijām, kā vajadzētu notikt un ko nozīmē ceļojums ar jahtu, un vecie, kam lielā mērā izdevies piesūkties ar mieru. Trīs lidos prom, trīs atlidoja. Bet pagaidām viss bars kopā, emociju mikslis. Pārāk liels bars, bet nu kaut kā turamies, daudz staigājam uz laivas tik nakšņojam.

Jau raksta sākumā minēju, ka mums uz klāja ir vairāki duracelzaķi – pa ceļam viņi nomierinājās. Gandrīz visi. Diemžēl hiperaktīvāko no tiem sakoda Gibraltāra pērtiķis, bet viņš tā arī neatslēdzās no krasta, tik uzmeta lūpu, ka pārāk maz ostu.

Bet, ja pats mierīgi paskatītos kartē uz Biskajas līci, tad jau dikti laicīgi manītu, ka vidū būsim apmēram 200 jūdzes jeb 370 km no tuvākās sauszemes, tātad arī no ostām. Laikapstākļu un zobenvaļu dēļ vienu ostu 14 dienu laikā nomainījām pret citu, bet vienu gan atmetām – šajā nodarbē tā var būt. Pārāk daudz, es pat teiktu viss, atkarīgs no laika apstākļiem un, ja to nevar pieņemt, tad jāmeklē cits hobijs.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Veļasmašīnā var izvārīt kartupeļus, bet vai to vajag. Tāpat nevajag doties uz vairākām dienām jūrā bez krasta, un cerēt, ka būs viegli, ka būs daudz ekskursijas tūristu busā ar saldējumu rokā. Bet pamatīgi izvēdināt galvu, tikt pie atklāsmēm, gan tiks dota iespēja.

Nākamajā rakstā pastāstīšu, ko sagaidīt un kā mums gāja, ceļojot gar Vidusjūras krastu.

Askolds Hermanis ir pieredzējis kapteinis, starptautiski akreditēts jahtu vadīšanas instruktors, burāšanas skolas Nautica.lv dibinātājs. Atpūtas kuģu jomā darbojas vairāk nekā 20 gadus, jūras pieredze vairāki desmiti tūkstoši jūras jūdžu.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm