tv3.lv

Piecas pamestas Latvijas baznīcas, kas apbur ar savu spocīgo šarmu

Pamestajām un laika zobam atstātajām būvēm ir savs, tikai tām raksturīgais šarms, kas tuvus un tālus vilina šīs ēkas iepazīt. Arī Latvijā savu godību zaudējušo arhitektūras pieminekļu ir ne mazums. Pamesto vietu “mednieks” Artūrs Tiziks ar “tv3.lv” padalījās piecu baznīcu stāstos, kuras jau labu laiku stāv tukšas.

Kā “tv3.lv” stāsta Artūrs, interese par Latvijas pamestajām vietām viņam radās visai nejauši. Viņš ar ģimeni dzīvo Rīgā, bet tēvs – Skrīveros. Tēvs arī strādā ārzemēs, un viņa prombūtnē Artūrs ar ģimeni mēdz no lielpilsētas burzmas paglābties tēva mājās. Kādā no reizēm Artūra māsa tuvējā Skrīveru apkārtnē ieteica vairākas apskates vietas, kur viena no tām bija Odzienas pils.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

“Mēs aizbraucām, un tas izskatījās ļoti iespaidīgi – kaut kas Latvijai neraksturīgi, kaut kas kā no filmas “Lord of the Rings”. Puse no pils ir pamesta, bet otra ir ieziemota, un tur cilvēki svin kāzas. Tas arī bija visa sākums,” pastāsta Artūrs.

Tiesa, pēc Odzienas pils apmeklējuma viņš ar ģimeni paņēmis nosacītu pauzi no pamesto vietu apskates, kuru izjauca gara rinda pie zobārsta. Pavadot laiku sociālajos tīklo un tīmeklī, Artūrs, kā pats saka, interneta dzīlēs atrada informāciju par pamesto Murjāņu bobsleja trasi. Viņa ģimene arī nolēma to apskatīt, kas tad vēl vairāk radīja interese uzzināt, kādas vēl pamestas vietas Latvijā atrodamas.

Līdz šim Artūrs ar ģimeni un draugiem apmeklējuši 44 pamestas vietas, no kurām pašam mīļākās ir muižas, taču tas nebūt nav viss, kas Latvijā apskatāms. Viņš pastāsta, ka līdz šim nav izdevies iepazīt Kurzemi, kur šādu vietu ir lērums. Tāpat Artūrs papildina, ka vēl apmeklējamo vietu sarakstā ir vien publiski zināmās, bet nereti kādu no būvēm izdodas uziet nejauši. Piemēram, meklējot vienu, to neatrodot, un pamanot ko pavisam citu.

Kādā stāvoklī ir pamestie arhitektūras pieminekļi? Artūrs norāda, ka to ļoti ietekmē to atrašanās vieta – jo tālāk no Rīgas un citām apdzīvotām vietām, jo mazāk neskartas tās būs. Pilsētas tuvības ietekmei spilgts piemērs esot Ulbrokas muiža, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no galvaspilsētas. Artūrs stāsta, ka jau iepriekš bija rēķinājies – tā, visticamāk, būs vairāk apdzīvot, un tas arī piepildījies. Muiža ir apzīmēta ar grafiti, tajā esošās mantas ir salauztas, tajā ir daudz drazu. Arī citviet Artūrs ar saviem kompanjoniem redzējis, ka cilvēki pamestajās ēkās arī dzīvo vai vienkārši uzdzīvo. Tas šo vietu apskati padara nepatīkamu, lai neteiktu neko vairāk.

Pamestām ēkām tomēr piemīt sava veida bijība, neomulība. Taujāts, vai nav bail šādās ēkās doties arī iekšā, Artūrs norāda – parasti visur iekšā iet ar vienādi lielu drošības sajūtu. Tiesa, pietiek notikt kaut kam šķietami nebūtiskam, bet kas kādam no ceļabiedriem rada paniku, lai visos rastos panikas sajūta.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Viņš arī pastāsta, ka pirmais, ko dara, ejot kādā no ēkām iekšā, ir – uzmet aci griestiem. Ja tie vēl ir saglabājušies, tie jebkurā gadījumā tiek uzlūkoti ar zināmām aizdomām. “Ceri, ka būve stāv stingra un nesabruks, bet, protams, nekad neko nevari zināt. Ja ēkai ir vairāki stāvi un kāpjam augšā, staigājam pa sijām, pievēršam uzmanību caurumiem grīdās. Pašrisks noteikti ir – tas jāapzinās,” norāda Artūrs.

Ieteikumi pamesto vietu “medniekiem”

Runājot par to, ko ieteiktu arī citiem, kas labprāt iepazītu Latvijas pamestās vietas, Artūrs teic, ka vispirms jāapbruņojas ar pacietību, jo “Google” meklētājā informācija latviešu valodā par šādām vietām ir, bet ne vienmēr viegli atrodama. Taču pēc pāris interneta dzīlēs pavadībām stundām par atrast visu ko.

Tāpat Artūrs iesaka neieplānot braucienu tikai uz vienu vietu, bet gan izveidot veselu maršrutu. Tas tāpēc, ka viņam ne reizi vien gadījies aizbraukt it kā uz “Google Maps” norādīto vietu, kurā kādai būvei būtu jāstāv, bet tur nekā nav – ēka neeksistē vai atrodas pavisam citur. “Ir bijis tā, ka staigājam pa pļavām un mežiem cerībā, ka tā vieta parādīsies ar tālumā redzamā meža,” teic Artūrs.

Jārēķinās arī, ka, sasniedzot galamērķi, var būt situācija, kur ēka ir apjozta ar nožogojumu, jo tai ir mainījies īpašnieks, kurš vairs neļauj ēkai piekļūt. Kā arī var būt situācijas, kur sasniegtā būve ir atjaunota un ieguvusi jaunu spozmi. “Tas, protams, ir forši, bet ne tas, ko gribējām redzēt. Tā ir vilšanās,” smejot noteic Artūrs.

Ja pamestās ēkas logi un durvis ir aizsisti, norobežoti, nevajadzētu pār visām varītēm lauzties iekšā. Savukārt būvēs, kurās iespējams ieiet, jāizturas ar cieņu, aiz sevis neko nevajag atstāt, kā arī nedrīkst neko bojāt. “Tā tomēr ir vēsture,” norāda Artūrs.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Raksta turpinājumā piedāvājam iepazīties ar piecām savstarpēji atšķirīgām, bet vienlīdz neparastām un interesantām pamestajām Latvijas baznīcām.

Kārzdabas pareizticīgo baznīca

Foto: Artūrs Tiziks

Kārzdabas pareizticīgo baznīca atrodas Madonas rajonā, kur, kā pastāsta Artūrs, šādu vietu ir salīdzinoši daudz. Pēc skata baznīca ir veidota no trim daļām – ir akmens būve, kurai seko divi torņi. Viens ir balts, kurš vairāk būtu raksturīgs Latgalei, bet otrs ir sarkans.

No ārpuses baznīca, iespējams, neizskatās iespaidīgi, taču, ieejot iekšā, Artūrs un viņa kompanjoni ieguvuši tieši to sajūtu, kuru gribējuši – tai piemitusi sava veida maģija. Varbūt tāpēc, ka tā bijusi pirmā pamestā baznīca, kuru Artūrs apmeklējis. Tiesa, iekšpuse ir izlaupīta, bet noprotams, ka tas noticis sen nevis mūsdienās.

Jānorāda, ka šī baznīca atrodas aptuveni 100 metru attālumā no dzīvojamās mājas. Tas radījis neērtības sajūtu, jo negribējies vietējos traucēt. Tomēr, saprotot, ka baznīca nevienam nepieder, kompānija to apskatījusi drošāk. Te Artūrs piebilst, ka nereti, apmeklējot pamestas ēkas, katram gadījumam apvaicājas tuvējiem iemītniekiem, vai patiesi atļauts būvi apskatīt.

Kā vēstīts Cesvaines novada mājaslapā, Kārzdaba bijusi kroņa muiža, ievērojams novada pareizticības centrs ar pareizticīgo baznīcu, slavenu draudzes skolu un divām pamatskolām.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Baznīca celta 1875. gadā. Tās arhitekts ir Roberts Augusts Pflūgs, kurš projektējis arī Rīgas pareizticīgo katedrāli. Padomju varas laikā, 1959. gadā, baznīca pārstājusī darboties. Tā ēka palēnām sākusi iet bojā, draudze sen vairs nepastāv. Tā̄ bija dibināta 1846. gadā, un vēl 1932. gadā draudzē bijis ap 2000 locekļu.

Stāsta, ka baznīcā̄ bijušas ievērojamas mākslas vērtības – Katrīnas laika zvans, apgleznots ar ordeņiem, liela altāra glezna un vēl četras gleznas zeltītos rāmjos u. c. Tas viss aizgājis postā vai aizvests uz Krieviju. Baznīcai pretī atrodas arī Kārzdabas kapsēta.

Līdēres pareizticīgo baznīca

Foto: Artūrs Tiziks

Baznīcas pilnais nosaukums ir Līdēres Kristus piedzimšanas pareizticīgo baznīca. Tā atrodas netālu no Kārzdabas baznīcas – Madonas novada Aronas pagasta Līdērē. Kā pastāsta Artūrs, no ārpuses baznīca nemaz neizskatās tukša, pamesta. Tā ir ļoti labi saglabājusies, tomēr, ieejot iekšā, redzams – baznīca vairs netiek izmantota.

Dievnams pats par sevi nav izmēros liels, tomēr noprotams, ka savulaik tas bijis ļoti grezns. Tajā apskatāms altāris, vairākas arkas, joprojām koši zilas durvis un to rāmis. Nostājoties baznīcas vidū un skatoties uz augšu, skatam paveras milzu opāls, kurā dzīvo un muzicē putniņi. Labi arī saglabājušās kāpnes, pa kurām iespējams uzkāpt līdz torņa durvīm, kas gan ir ciet. Taču ir iespējams uzkāpt ložā, kas ļauj uz baznīcu palūkoties nedaudz no augšas. “Ir neliela disonance starp to, ko redzi no ārpuses un kas slēpjas iekšā,” noteic Artūrs.

Viņš gan piebilst – jārēķinās, ka šī baznīca teju atrodas kādas privātmājas pagalmā. Taču vietējie neesot iebilduši ēkas apmeklējumam.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Kā stāstīts Aronas pagasta mājaslapā, Pareizticīgo baznīca atvērta 1847.gada 26. jūlijā pēc Svētās Sinodes pavēles Nr. 6829 un sākotnēji darbojusies mazā dzīvoklī Gulbērē. No 1862. gada atradusies Līdērē privātmājā. Pašreizējā  baznīca uzbūvēta par valdības līdzekļiem un iesvētīta 1878. gadā – to iesvētījis Vissvētākais Rīgas bīskaps Serafims.

Pirmais baznīcas mācītājs bija Andrejs Gobinovs, bet ilggadīgākais mācītājs – Pēteris Žuravskis. Pie baznīcas darbojusies skola, kā arī nespējnieku nams. Savukārt tās draudze iznīka 20. gadsimta piecdesmitajos gados, bet sešdesmitajos gados baznīca tika uzlauzta un izlaupīta.

Suntažu pareizticīgo baznīca

Foto: Artūrs Tiziks

Šī baznīca, kā norāda Artūrs, jau no ārpuses rada tikai tai raksturīgu sajūtu – tā ir interesanta, netipiska. Arī tās atrašanās vieta ir visai neparasta, jo tā stalta slejas vien aptuveni 20 metru attālumā no Latvijas ciematiem raksturīgajām trīsstāvu mājām.

Pie dievnama izvietotas norādes, ka, ejot iekšā, jābūt uzmanīgiem, jo ēka ir visai kritiskā stāvoklī. Tajā pašā laikā ap to redzamas iestaigātas takas. Nosacīti ieejot iekšā, redzams, ka no tās pāri vairāk vai mazāk palicis tikai karkass, nesošās sienas – rīdu nav, arī jumts lielākoties ir iztrūkstošs.

Ir saglabājušās arkas, kā arī tajā uz zemes “guļ” vecais baznīcas koka tornis pīķa formā. Tieši šis tornis piešķir Suntažu baznīcai piemītošo šarmu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Vietnē “vietas.lv” skaidrots, ka dievnams savulaik bija Suntažu pagasta rota vairāku desmitu gadu garumā. 1847. gadā liela daļa Suntažu apkaimes ļaužu pārgāja pareizticībā, un tā paša gada 8. augustā tika dibināta draudze. Savukārt 1864. gadā tika uzcelts dievnams – divstāvu mūra ēka ar saimniecības ēkām. Pareizticīgo draudze uzcēla arī savu draudzesskolu Viršņukalnā un iekārtoja kapsētu.

Uz Suntažu draudzesskolu par skolotāju tika nozīmēts Augustīns Pētersons – vēlākais Rīgas un Latvijas pirmais metropolīts. 1904. gadā Pētersonu iesvētīja par svētnieku Suntažu pareizticīgo draudzē un ar viņa gādību uzcēla jauno baznīcu. Vēl ilgi pēc viņa pārcelšanas citos amatos Suntažu pareizticīgo baznīca veica aktīvu sabiedrisku un izglītojošu darbību draudzē un pagastā.

Par psalmotāju šeit vairāk kā pusgadsimtu nokalpoja A. Kārkliņš, Lauberes skolas skolotājs, un, pateicoties viņam, draudzei tika piesaistīti aktīvi, dziedoši jaunieši. Kārkliņš regulāri sūtīja korespondences par Suntažu draudzes aktualitātēm laikrakstam “Ticība un dzīve”, publicēja dzejoļus. Šķiet, tieši šīs spēcīgās personības bija tās, kas pulcēja Suntažu pareizticīgo draudzē vairāk nekā 2000 locekļu.

Diemžēl pēdējie piecdesmit gadi draudzei nav bijuši labvēlīgi. Pēc Otrā pasaules kara tās darbība nav atjaunojusies, un kādreiz krāšņais dievnams nav spējis pretoties laika un cilvēku nežēlībai.

Lambārtes evaņģēliski luterāņu baznīca

Foto: Artūrs Tiziks

Artūrs pastāsta, ka, nonākot baznīcas atrašanās vietā, uzreiz nebijis skaidrs, kas tā par ēku, jo vispirms skatam pavērusies parasta no baltiem ķieģeļiem būvēta ēka. Pa izlauztajiem logiem redzams, ka tajā atrodas senie kino krēsli, redzama arī kāda lauku tehnika. Kā izrādījies, tā bijusi sava veida tehniskā telpa, jo baznīcā un tai blakus esošajā ēkā savulaik izveidots kolhozs.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Kas attiecas uz pašu baznīcu, arī tā pēc skata vairāk atgādina dzīvojamo māju. Tā būvēta no brūnsarkana koka, un tai no ķieģeļiem piebūvēts lievenis. Iekļūt baznīcā gan neesot bijis iespējams.

Jāteic, ka arī tīmeklī informācija par Lambārtes baznīcu ir visai šaura. Kā liecina “zudusilatvija.lv” publicētā informācija, baznīca celta 18. gadsimtā, bet neatkarīgās Latvijas laikā pārbūvēta. Savukārt padomju laikā baznīcā atradies kolhoza “Lambārte” kantoris un klubs.

Kaldabruņas evaņģēliski luterāņu baznīca

Foto: Artūrs Tiziks

Šī baznīca atrodas netālu no Daugavpils, no Lietuvas un Latvijas robežas. Baznīca pēc skata ir ļoti iespaidīga un slejas stalti, kas pirmajā acu uzmetienā liek domāt, ka rosība tajā joprojām turpinās. Tomēr, pievēršot lielāku uzmanību detaļām, kā norāda Artūrs, ir manāms, ka tā ir nolaista, lielākoties netiek izmantota.

Ieejot iekšā, redzami dažas krēslu rindas, informatīvie stendi, koka “kājas”, no kurām nokarājas stiklu lauskas, kā arī pie sienas piesista pateicības plāksne Anitai Grigalei-Gaidei par ziedojumu baznīcas atjaunošanai.

Kā liecina tīmeklī atrodamā informācija, Kaldabruņas evaņģēliski luteriskā baznīca saukta arī par Červonkas baznīcu, jo atrodas apdzīvotā vietā ar tādu pašu nosaukumu. Senākā Kaldabruņas baznīca celta Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā kā 1576. gadā būvētās Subates Svētā Jura baznīcas filiāle. Zināms, ka 1597. gadā Kaldabruņā bijusi kapela, kur katru otro svētdienu dievkalpojumu noturējis Vecsubates luterāņu mācītājs. 1648. gadā Kaldabruņas draudzei uzcēla koka baznīcu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Savukārt no 1848. līdz 1852. gadam par grāfa Plātera–Zīberga līdzekļiem uzcēla tagadējo mūra baznīcu. Baznīcā uzstādīja Rīgas meistara Augusta Martīni 1862. gadā būvētās ērģeles. Un šajā baznīcā 1865. gadā kristīja Tadenavas pusmuižas nomnieka dēlu Jāni Krišjāni Pliekšānu jeb dzejnieku Raini.

Pēc lielākiem remontiem baznīcu no jauna iesvētīja 1935. gadā 5. oktobrī. Latvijas PSR laikā — 1976. gadā baznīcu atsavināja draudzei un tajā ierīkoja minerālmēslu noliktavu. Tāpat baznīcas priekšpusē tika izgāzta daļa sienas, lai iekšā varētu iebraukt traktori.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1995. gadā, bijušā baznīcas ērģelnieka meita Gaida, kas dzīvo Kanādā, ziedoja naudu baznīcas atjaunošanai. Darbi tika iesākti — nobalsinātas sienas, noklāts betona segums, aizmūrēti caurumi sienās, tomēr draudzes locekļi saviem spēkiem nav spējuši pabeigt baznīcas atjaunošanu. Kaldabruņas draudzes dievkalpojumi pašreiz notiek citā ēkā.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm