Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
No rokoperas līdz komēdijai. Oriģinālākie Jēzus tēli kino
Domu apmaiņa par kino mēģinājumiem tuvoties Bībeles tekstam un ekranizēt tos filmu stāstos ir visai interesanta nodarbe pie Lieldienu svētku galda. Kas ir pasaules kino ievērojamākie Svēto rakstu ekranizējumi?
Mateja evanģēlijs (1964)
Itāļu kinorežisora Pjēra Paolo Pazolīni veidotā Mateja evanģēlija ekranizācija ir viens no zināmākajiem kino tuvināšanās mēģinājumiem Svētajiem rakstiem. Izmantojot pusdokumentālu manieri un neprofesionālus aktierus, Pazolīni stāsta par Jēzus Kristus dzīvi.
Neskatoties uz Pazolīni nesaskaņām ar katoļu baznīcu, viņš radījies vienu no paliekošākajām filmām ekumēniskā kino kontekstā. Pagājušā gadsimta 60. gados, ienākdams kino, viņš sāka realizēt savas savdabīgās idejas, kuras līdz tam bija īstenojis literatūrā. Itālijā pretrunīgi vērtēts tiešā erotisma, naturālisma stila un komunistisko uzskatu dēļ.
Pats Pazolīni neslēpa, ka ir ateists. Kad viņam jautāja, kādēļ neticīgais veido filmas par Jēzu, viņš atbildēja: “Ja jūs domājat, ka esmu neticīgais, tad jūs mani pazīstat labāk nekā es pats sevi. Es varbūt esmu neticīgais, bet tāds, kuru pārņem nostaļģija par ticību.”
Itāļu kinorežisors, žurnālists, rakstnieks un dzejnieks Pjērs Paolo Pazolīni (1922-1975) savā karjerā uzņēmis 12 pilnmetrāžas filmas. Viņa 1964. gada filma “Mateja evaņģēlijs” tika nominēta trīs ASV Kinoakadēmijas balvām – par labāko mūziku, kostīmmākslinieka un filmas mākslinieka darbu.
Jēzus Kristus Superzvaigzne (1973)
Kristus tēlam ir veltīti daudzi mākslas darbi, arī komponisti tajā ieguldījuši savu artavu. 20. gadsimta otrajā pusē radās jauns operas žanrs – rokopera. Viens no pirmajiem veiksmīgajiem mēģinājumiem šajā žanrā ir Endrū Loida Vēbera un Tima Raisa rokopera “Jēzus Kristus Superzvaigzne”, kas skatītājus aizrauj teju 50 gadus. Šis stāsts ir izstāstīts ar mūzikas līdzekļiem un atspoguļo Jēzus, Jūdas, Marijas Magdalēnas, Jēzus mācekļu, sekotāju un Romas impērijas attiecības.
Par popmūzikas Mocartu dēvētā Endrū Loida-Vebera muzikālās izaugsmes ātrums nudien bijis līdzīgs Volfganga Amadeja talanta skrējienam: triju gadu vecumā viņš spēlējis vijoli, sešos gados – mežragu un klavieres, turklāt pats jau rakstījis mūziku, uzskatot to par lietderīgāku nodarbi nekā citu autoru darbu atskaņošana.
1970. gadā, kad Endrū Loids Vēbers radīja mūziku, kura vēlāk izmantota mūziklā “Jēzus Kristus Superzvaigzne”, viņš devies uz Izraēlu un apmeklēja vietas, kur uzturējies Jēzus. Mūzikls vēl šodien aizrauj kā mūzikas, tā arī kino cienītājus, turklāt Vēbera mūzika izdota platēs un kļuvusi par spilgtu reliģisko motīvu, popkultūras un operas žanra satikšanās piemēru.
Filma tika neviennozīmīgi vērtēta, jo tās veidotāji daudz vairāk pievērsās Jūdas skatupunktam, turklāt trijstūra (Jēzus – Jūda – Marija Magdalēna) interpretācija izraisīja diskusijas arī reliģisko kopienu augstākajās aprindās.
Jēzus no Nācaretes (1977)
Iespējams, pats populārākais un visvairāk demonstrētais režisora Franko Dzefirelli kinodarbs ir 1977. gadā tapusī sešu stundu garā TV filma “Jēzus no Nācaretes”. Filma detalizēti ataino Jaunās derībā aprakstīto Jēzus Kristus dzīvesstāstu, no nākšanas pasaulē līdz pat Krustā sišanai un Augšāmcelšanās brīnumam. Tā uzņemta Marokā, Tunisijā un Meksikā.
Kā atzinis pats Dzefirelli, veidojot filmu, viņam bijusi iespēja pietuvoties šī stāsta brīnumam un, tas ir viens no nozīmīgākajiem posmiem viņa dzīvē. Režisors pastiprināti studējis Svētos rakstus un no jauna izpratis bērnībā gūto ticības mācību. Jāpiebilst, ka filmā viņš vairījies tieši atveidot Kristus veiktos brīnumus, kā arī tik svarīgo augšāmcelšanās ainu, acīmredzot, saglabājot bijību un cieņu pret šiem neparastajiem un svētajiem mirkļiem.
90. gadu nogalē, kad režisors Franko Dzefirelli publiski paziņoja ir homoseksuālis, viņa filmas piedzīvoja kritiku un nosodījumu no dažādām reliģiskajām organizācijām.
Braiena dzīve (1979)
“Braiena dzīve” ir 1979. gada Apvienotās Karalistes komēdijas filma, kuras autori un aktieri ir humora trupas “Monty Python” – Greiems Čepmens, Džons Klīzs, Ēriks Aidls, Terijs Giljams, Terijs Džonss un Maikls Peilins. Absurdā komēdija stāsta par Braienu – vīru, kas nāk pasaulē tieši tajā pašā laikā, kad Jēzus Kristus, un tiek ar viņu sajaukts.
Pēc pirmizrādes filma izraisīja pretrunīgas emocijas, tajā attēlotās reliģiskās satīras dēļ. Filma izraisīja protestus no vairākām reliģiskajām grupām. Dažās valstīs, tostarp Īrijā un Norvēģijā, filmu aizliedza demonstrēt. Piemēram, Itālijā aizliegums ilga vairākas desmitgades.
Kristus pēdējais kārdinājums (1988)
Filma “Kristus pēdējais kārdinājums” ir krimināldrāmu meistara režisora Martina Skorsēzes darbs. Interesantu, taču tajā spēlē arī divi patiešām ievērojami personāži – aktieris Vilems Defo, Hārvijs Keitels, Barbara Heršija un Deivids Bovijs.
Episkais kino veikums attēlo Jēzus Kristus dzīvi un viņa cīņu ar dažādiem kārdinājumiem, tostarp bailēm, šaubām, depresiju, gribas trūkumu un iekāri.
Filma balstīta uz Nika Kazandzakisa 1955. gada tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Gluži tāpat kā romāns, filma izraisīja pretrunas starp kristiešu reliģiskajām grupām, kuri norādīja uz tās atkāpšanos no evanģēlijiem. Filma saņēma pozitīvas kritiķu atsauksmes un Skorsēze tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijā labākais režisors. Heršija tika nominēta Zelta globusa balvai kā labākā aktrise otrā plāna lomā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
