Jēkabs Reinis: ”Varu mainīt nodarbošanos mēneša vai gada laikā. Esmu atvērts!”

Darbs kino jomā ir ļoti dinamisks, kā viena filmēšana beidzas, visi paspiež roku, un jau sākas pilnīgi cits darbs ar citiem kolēģiem, jaunā vietā, bet tieši tas ir tas, kas Jēkabam patīk. Iespēja mācīties ko jaunu, gūt iespaidus un pilnveidoties. Viņš jau ne vienu reizi vien savā profesionālajā dzīvē kardināli mainījis visu un arī intervijā īsi pirms jaunā seriāla “Rīgas vārti” nonākšanas pie Go3 skatītājiem aizrautīgi saka, ka, ja gadītos kas interesants, sagrieztu dzīvi kājām gaisā atkal.

Pastāsti par savu lomu “Rīgas vārtos”. Par ko ir stāsts un ko dara tavs varonis?

Ir interesanti. Man pašlaik ir tāda kā bandītu līnija. Pirms tam bija karavīru līnija – “Sarkanais mežs” un “Dvēseļu putenis”, bet tagad “Kurmis”, kur esmu bandīts, un šeit atkal. Izrādās, ka tāpat kā karavīri, arī bandīti var būt dažādi, katrs ar savu šķautni.

“Rīgas vārti” ir par mūsdienām, lielo narkotiku biznesu, tā aizkulisēm. Mans tēvs filmā ir Ivars Kalniņš (filmā atveido Aināru Balodi – red.). Liels prieks saspēlēties ar lielo grandu. Tāpat man ir brīnišķīgas kolēģes no Dailes teātra Lelde Dreimane, Anete Krasovska, Dārta Daneviča un brīnišķīgs kolēģis no Liepājas teātra Edgars Ozoliņš, ar kuru bijām kopā “Emīlijā. Latvijas preses karalienē” (Jēkabs Reinis atveidoja rakstnieku Vili Lāci, Edgars Ozoliņš spēlēja literātu Jūliju Lāci. – red.).

Tevi varētu interesēt

Horoskopi 05.06.2023 07:00

Auniem jābūt intelektuāli elastīgiem, Strēlniekiem nevajag ļauties nejaušu cilvēku ietekmei – 5. jūnija horoskops

35

Kaimiņvalstu šovbizness 03.06.2023 12:38

"Ledus sakustējies!" Anna Sedokova turpina publiski iztirzāt privātās dzīves nesaskaņas  4

11:50

Nekā personīga 04.06.2023 20:20

Glābjot veselības budžetu, FM piedāvā apturēt nacionālā kino ražošanu  14

Ir interesanti. Šis ir diezgan realitātei pietuvināts stāsts. Man daudz kas bija jauns, nebiju domājis, ka caur ostām var tās lietas sakārtot. Protams, pieļauju, ka tas viss nav tik vienkārši kā kino, jo tā tomēr ir cita realitāte, lai arī pietuvināta patiesībai.

Kāds ir tavs varonis šajā filmā, ne jau labais, bet “pietuvinātais dzīvei”?

Ļoti labi! Šo vajadzētu jautāt tiesā – jūs esat labais cilvēks vai tomēr pietuvināts dzīvei? (smejas)

Šajā seriālā visa mūsu ģimene ir ne tikai bagāta, bet superbagāta, līdz ar to ir grūti pateikt, vai tās izpausmes, kas ir manam varonim Aleksam Balodim, ir slidenas vai tieši otrādi. Tajos apstākļos, ar tādu biznesa veidu, kādu viņš ir izvēlējies, tā vienkārši ir viņa domāšana. Izejot no viņa tēla būtības, viņš tāds ir. Šī bagātā ģimene savu izvēli ir izdarījusi un nodarbojas ar nelegālām lietām – narkotikām, ieroču tirdzniecību, prostitūciju un visu pārējo.

Esi stāstījis, ka “Sarkanajam mežam” gatavojoties, tikies ar bijušajiem mežabrāļiem, lai izprastu lomu. Kā bija ar šo?

Te būtu jātiekas ar cietumniekiem. Nē, īsti ne. Darbinu iztēli, un mums ir arī režisors, kas pats ir aktieris. Tā bija ļoti interesanta pieredze, jo viņš ne tikai prata pateikt, ko grib, bet arī zināja atrast virzienu, kā mums to izdarīt. Man patika.

Šī bija filma, kurā runā vairākās valodās. Kā ar to gāja?

Jā, latviešu valoda, lietuviešu, krievu un angļu valoda, poļu valoda. Piecas valodas. Brīžiem varēja sajukt prātā.

Piemēram, es, Ivars, lietuviešu aktieris Mantas (Mantas Zemļeckas, kas atveido galveno varoni Erikas – red.). Mums ar Ivaru saruna ir latviski, tad pēkšņi jāsāk runāt krieviski, un kādam zvana telefons, kad jāatbild angliski. Valodu kalambūrs bija baigs. Teikšu godīgi, tā bija ķēpīga padarīšana.

Pāris gadu laikā esi filmējies daudzās filmās. Kura loma pašam bijusi vistuvākā, ar kuras sajūtu jāstaigā visilgāk?

Īstenībā jau katram darbam maksimāli velti sevi. Bet ļoti gaidu, kad iznāks Aigara Graubas filma “Circenīša Ziemassvētki”. Es tur būšu ļoti interesants tēls tīri vizuālajā ziņā. Neteikšu kāds, lai skatītāji paši atmin. Tur esmu tik atšķirīgs, ka daudzi, kam rādu fotogrāfijas, mani nemaz neatpazīst. Tā ir filma par Ziemassvētkiem, sirsnīga ģimeņu filma. Mums vēl atlikusi viena filmēšanas diena, un pirmizrāde, ja nemaldos, būs varbūt pat šogad, bet varbūt nākamajā.

Kāpēc minu šo lomu? Tas bija pilnīgi cits profils. Jā, karavīri, bandīti, tur arī ir šķautnes, kas atšķiras, nenoliedzami, bet te režisors atļāva ļoti pārspīlēt, jo šī filma ir tāda “uz komēdiju”, arī lai bērni skatītos. Tā kā esmu pabeidzis leļļu teātra kursu, kur strādājām pie tā, lai spētu nospēlēt arī grotesku, un te beidzot varēju to izspēlēt komiskā tēlā. Man tādu komisku lomu nemaz nav, nu vienīgi “Dvēseļu putenis”, kur Miķelsons ir veidots samērā delverīgs.

Minēji filmu “Circenīša Ziemassvētki”, pie kādām lomām vēl pašlaik strādā?

Vēl ir arī igauņu filma par basketbolu, kā 1990.gadā Igaunijas valstsvienība uzvarēja PSRS čempionātā basketbolā. Atveidoju centra spēlētāju Sergeju Babenko, kurš spēlēja Igaunijas klubā “Kalev”, kam pirmizrāde būs, šķiet, septembrī.

Intervijā par Lāča lomu filmā “Emīlija. Preses karaliene” esi teicis: “Mēs neesam viengabalaini, mēs neesam plakani. Mums katram ir savi trūkumi, savas ambīcijas. Savas vēlmes, savi mērķi, un tas, kā mēs līdz tiem nokļūstam, – tās ir mūsu izvēles. Es kā Jēkabs mēģinu saprast, kāpēc Lācis izdarīja tādas izvēles.” Vai, īpaši pēdējā mēneša kontekstā, vari saprast? Vai tev ir kādas pārdomas par šiem jautājumiem?

Jā, ļoti lielas pārdomas. Par to, ka nekas nav mainījies. Okupācijas karaspēkam, kas tagad posta Ukrainu, metodes ir tās pašas, kādas bija Otrā pasaules kara laikā. Tas nozīmē, ka viņiem militārā doktrīna ir palikusi pilnīgi tāda pati.

Trakākais, manuprāt, ir tas, ka Latvijā ir arī latvieši, uzsveru, latvieši, kuri to attaisno. Skaļi jau nesaka, jo par to draud sankcijas un citi ierobežojumi, bet tas, ka var attaisnot šādu brutalitāti mūsdienās, to nespēju saprast.

Velkot paralēles ar Vili Lāci, grūti saprast šo cilvēku motivāciju. Tieši Viļa Lāčā motivāciju, kuram bija potenciāls, domāju, ka viņš jebkurā gadījumā būtu izsities ar savu milzīgo talantu. Tās bija kādas viņa personīgās ambīcijas un šķautnes, ko viņš gribēja piepildīt.

Aktieri cenšas iejusties un izprast savus tēlus. Vai tas palīdz arī dzīvē būt saprotošākam, pieņemošākam?

Jā, bet laikam būtu grūti, ja katru cilvēku censtos izanalizēt. Tādēļ, skaidrs, ka apzināti to nedaru, jo ir daudz lietu, par ko ikdienā domāt. Vairāk koncentrējos uz konkrētu lomu, tad jā. Protams, ir iemaņas, kad neapzināti “čeko”. Kāpēc viņš tā dara, interesanti?

Vai tev ir kādi padomdevēji, veidojot lomu?

Zini kā, par sevi varu teikt, ka ļoti uzmanos, ar ko apspriežu savu lomu, jo sākuma periodā esi tik nepārliecināts par to, par virzienu, kurā strādāt, ka, ja iesi un prasīsi, vai tā varētu būt, visdrīzāk otram cilvēkam var atšķirties domas vai šķist citādi, un tas “nosit” no tavas domas. Es labāk veidoju [lomu] pats kopā ar režisoru. Lai ietu kādam prasīt – visdrīzāk, nē. Man tas nestrādā. Labāk pats.

Kad esi atradis kodolu, tad gan var prasīt pa labi un kreisi. Man ļoti daudz ko ir ieteikuši. Piemēram, “Emīlijā. Preses karalienē”, Vilim Lācim esot ballē, man bija jātur šampānieša glāze, un Dzelzītis (aktieris Lauris Dzelzītis – red.) saka: “Paņem glāzi un turi kā alus kausu, jo Lācis nāk no zvejnieku vides, kur staigāja pa krogiem. Uztaisi, būs interesanta nianse.” Man ļoti patika, it kā maza nianse.

Kad tēls ir gatavs bieži klausos, ko iesaka kolēģi, jo neviens jau sliktu negrib. Visi saslēgušies, lai būtu labāk.

Esi teicis, ka labprāt filmēšanās iztiec bez kaskadiera. Kādas ir spilgtākās epizodes, kur bijis jāpaveic kas tāds?

Jā, tā ir. Man nāk prātā “Dvēseļu putenis” un “Sarkanais mežs”, kur bija daudz lēkāšanu un skraidīšanu. Bet no jaunākiem projektiem, varbūt igauņu filma. Man basketbola iemaņas bija pilnīga nulle. Nemācēju pat driblēt. Man bija personīgais treneris, kas mani apmācīja, un faktiski gada laikā ieguvu pieklājīgas iemaņas. Protams, ir, kur augt, bet kino un 90. gadiem, uzskatu, ka diezgan pieklājīgi.

Bija vietas, kur neticēja, ka varēšu to izdarīt, bet tad ieslēdzās kaut kāds spīts – nē, es varēšu. Tas daudz prasīja, bet gāju un izdarīju. Man pašam ir azarts, patīk fiziska piepūle un risks.

Turpini basketbolu spēlēt arī pēc filmēšanas?

Īstenībā, jā. Es uz šo sporta veidu tagad skatos citādi. Ja iemācies, uzreiz ir interesanti.

Filmējies daudz, bet, vai nepietrūkst teātra?

Tagad ir tāds posms, kad man ir ko darīt kino lauciņā, tāpēc cenšos spodrināt savu pieredzi šajā jomā. Bet dzīvē jau viss mainās. Pagaidām ir šis, tad kaut kas mainīsies, un, iespējams, būs vairāk teātris.

Tev dzīvē jau vairākkārt mainījušās nodarbošanās. Vai pieļauj, ka tuvāko piecu gadu laikā varētu atkal ko kardināli izmainīt, sākt ko pilnīgi citu?

Domāju, ka ne tikai piecu gadu laikā. Varu mēneša laikā, gada laikā. Esmu atvērts! Man patīk apgūt kaut ko jaunu. Tas nāk par labu arī pamatprofesijai, jo tad vari spēlēt nevis uz kādiem priekšstatiem vai klišejām, bet no savas pieredzes. Tas ir labākais.

Filmēšanās jau arī katru reizi ir kā jauna darba uzsākšana.

Jā, tā arī ir. Komanda plus mīnus arī mainās. Teātrī jau visi ir zināmi cilvēki, kino esi uz to posmu, tad visi atsveicinās un viss. Protams, Latvija ir maza, cilvēku profesionāļu resurss nav neizsmeļams, tāpēc bieži vien jau satiec viņus citā kombinācijā.

Pats esi mācījies Policijas akadēmijā. Tagad arī Zemessardze. Arī sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka sabiedrība uzticas tiesībsargājošajām iestādēm, bet tajās ir milzīgs kadru trūkums. Kā tev šķiet, kāpēc? Zemessardzē gan tagad piesakās, un tomēr līdz šim tas darīts kūtri. Vai esi par to domājis?

Esmu domājis par Zemessardzi un kopumā par aizsardzības iestādēm. Daļai cilvēku šķiet, ka, ja esam NATO, tad viss ir kārtībā. Tā tomēr nav. To redzam Ukrainā. Ja ukraiņi paši neko nebūtu darījuši, būtu cita realitāte. Kāpēc ir atbalsts? Jo viņi pretojas.

Ja mēs paši akumulēsim šo jauno apziņu, ka no mums viss ir atkarīgs, tikai tad mums kāds spēs palīdzēt. Bet nedomāju, ka tagad visiem ir jāiet Zemessardzē vai uz policiju, tur jābūt iekšējai sajūtai un pārliecībai.

Negribu visus biedēt, bet kaut kādai pārliecībai ir jābūt, ja kas līdzīgs notiek, kaut vai tas šķiet nereāls, bet kādi būs mani soļi. Dzīvot pašplūsmā un cerēt, ka viss notiks pats no sevis, tā nedrīkst.

Kontekstā ar “Dvēseļu puteni” un “Sarkano mežu”, kad Latvija ir atradusies vēsturisku izvēļu un notikumu krustugunīs, kā tev šķiet, vai pašlaik neesam iestiguši tādā kā Rietumu ērtajā pašapmierinātībā? Ka, ja kas notiktu, mēs neizkustētos no ērtībām…

Zini, man šķiet, tas ir tik filozofisks jautājums. Grūti pateikt, jo kā pašlaik ir un kā būtu, ja te tanki brauktu… Ukrainā ir cits konteksts. Kā bija ar Krimu? Vairākus gadus šis fons bija, un šo gadu laikā ukraiņiem nobrieda apziņa, ka tā ir mūsu valsts un negribam būt zem “lāča ķepas”. Pamazām.
Citreiz vajag mācīties no citu kļūdām, un varbūt šī ir mūsu iespēja mācīties. Mums nav jāgaida, lai kaut kas līdzīgs notiek. Jābūt tagad gataviem.

Redzams, ka vēsture ir lieta, kas tevi interesē…

O, jā! Tā ir pilnīgi mana lieta. Es vācu visādas vecas grāmatas, vecas mantas, kuras citi met ārā, piemēram, ūtrupēs pārdod. Visādi mazi nieciņi. Man tas šķiet ļoti interesanti iztēloties, kur šī grāmata ir stāvējusi, kas to ir lasījis, kāds bijis viņa dzīvesstāsts, vai arī kāda bija tā laika domāšana, sarakstot šo grāmatu. Kur šis porcelāna trauciņš bijis vecajā mājā.

Vai ir kāda lieta, kuras stāsts ir interesants un kuru varētu pastāstīt?

Daudz. Ļoti vērtīga grāmata Edvarta Virzas “Straumēni”, kuru man atdeva radiniece, kurai savulaik, to bija pasniedzis Kārlis Ulmanis, beidzot pamatskolu.

Šīs (galerijā – red.) te ir blašķes, gan no Pirmā pasaules kara, gan no Otrā. Un jostu sprādzes.