tv3.lv

Negribēti aktuāla izrāde: režisors Znotiņš par ”Mēs, roks, sekss un PSRS”

”Bijām izrādes iestudēšanas noslēguma fāzē, kad sākās karš Ukrainā. Pilnīgi nevajadzīga piešprice, kas atsauc to laiku. Mums bija saruna, kurā mēs sapratām, cik tas ir aktuāli – gan teksti, gan notikumi – un cik tas ir vajadzīgi. Tas mums palīdzēja, bet es labprāt iztiktu bez šīs palīdzības un varbūt pilnīgi kļūdītos,”  intervijā stāsta stāsta izrādes režisors Jānis Znotiņš.

14. martā 15:07

Valmieras teātrī 15. martā pirmizrāde iestudējumam jauniešiem ”Mēs, roks, sekss un PSRS”, kas stāsta par jauniem cilvēkiem, kuri 1985. gadā piedzīvoja leģendāro grupas ”Pērkons” koncertu Ogres estrādē un tam sekojošo vilciena izdemolēšanu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Lielāku absurdu ir grūti iedomāties

Pirms gada, pandēmijas laikā, režisoram Jānim Znotiņam un dramaturģei Ancei Muižniecei radās ideja veidot jauniešiem iestudējumu par padomju laiku Latvijā.

”Ideja radās vienkārši no ikdienas dzīves, braukājot pa skolām un spēlējot izrādēs, klausoties, ko jaunieši zina vai nezina par padomju laikiem. Protams, ar visu pandēmiju un tās ierobežojumiem, publiskajā vidē parādījās gan no politiķu puses, gan no cilvēkiem izteikumi, ka padomju laikā bija labāk, nekā tagad, kas mums te Latvijā notiek. Tas mani tā šokēja, un man likās lielāku absurdu ir grūti iedomāties par šāda veida apgalvojumiem! Kā saka, vecāko paaudzi jau neizmainīs, bet strādāt ar jauniešiem un mēģināt viņus uzrunāt ir ļoti būtiski,” stāsta režisors Jānis Znotiņš.

Meklējot notikumu, ko izstāstīt, režisors, kā pats saka, ”uzdūrās” Jura Podnieka dokumentālajai filmai ”Vai viegli būt jaunam”. ”Nevarējām atrast grāmatu, kas būtu objektīva par jauniešu dzīvi padomju laikā. Ir skaidrs, ka viss, kas ir izdots padomju laikā, ir ar cenzūru. Tur ir vai nu pārskaistināts, vai nu arī par absolūti nereālu absurdu pasauli, kurā viņi visi dzīvoja. Sapratām, ka jāraksta pašiem stāsts. Kopā ar dramaturģi Anci Muižnieci domājām, kas varētu būt šis notikumus?

Tad es ”uzduros” dokumentālai filmai ”Vai viegli būt jaunam”, un tur ir tas spilgtais notikums, kurā ir iesaistīti jaunieši. Ir koncerts, kurā viņi dejo un, braucot mājās, jaunieši izdemolē vilcienu. Notiek paraugprāvā, kurā tiesā septiņus, nevis visus 100. Lēnām šķetinot stāstu saproti, ka īstenībā Padomju Savienībai bija pilnīgi vienalga par to vilcienu, vai ir tas izdemolēts, vai nav, bet galvenais bija tikt vaļā no ”Pērkona” un no it kā sabiedrībai nederīgajiem jauniešiem. Tas bija tāds tipisks veids kā Padomju savienībai tikt galā ar cilvēkiem, kas bija ar garākiem matiem vai ne tādu apģērbu. Par tevi varēja uzrakstīts ziņojumu, un tad tu varēji droši nonākt Tvaika ielā,” stāsta režisors Jānis Znotiņš un atklāj, ka ar grupu ”Pērkons” izrādes tapšanas laikā nebija cieša sadarbība, ”bet mūzika ir būtisks dzinējspēks šo jauniešu vidū, kas dzen uz priekšu, palīdz vai iepriecina, remdē sāpes vai ļauj atslēgties no tā, kas notiek apkārt. Ar mūziku mēs ļoti daudz strādājam, un tā mums ir palīdzoša. Savukārt, ar pašu grupu mēs satiksimies pirmizrādē. Labprāt dzirdēsim, ko viņi domā.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Nevajadzīga ”piešprice” – karš Ukrainā

Iestudējuma radošā komanda saprata, ka var izstāstīt par Padomju Savienību, bet reizē arī runāt par to, ka tas, par ko jaunieši uztraucās, ar ko viņi cīnījās, īstenībā nav mainījies arī šodien. ”Mūsu jauniešus uztrauc tie paši jautājumi, mainījusies ir tikai forma, laiks, kas viņiem ir mugurā, kā viņiem ir iespējams baudīt lietas, kas viņiem patīk. Mēs sapratām, ka katram Padomju Savienības laiki bija savādāki. Mūsu izrādē ir trīs ģimenes. Viena ģimene, kas ir tieši cietusi no Padomju Savienības represijām, jo ģimene tika izsūtīta. Otra ģimene, tā teikt, pilda padomju pilsoņa pienākumu un dara savu darbu, un pārāk galvu virs ūdens neceļ un viņi vienkārši dzīvo Padomju Savienībā, un tad ir trešā ģimene, kas ļoti labi dzīvo. Viņi ir labi iekārtojušies tajā sistēmā un izmanto visas tās priekšrocības un nepilnvērtības, kā izsisties, kā tikt uz priekšu un kā dzīvot labi.

Trīs ģimenēs veidojas pretrunu pilns stāsts par viņu pašu vērtībām un par to, par ko jaunieši cīnās un ko viņi grib sasniegt. Tas arī sasaucās ar 80. gadu beigu Atmodas laiku, ko pieaugušie darīja un ko jaunieši darīja. Arī jaunieši bija uz barikādēm. Kad viņiem vaicāja, kāpēc tu brauc uz barikādēm? Atbilde bija nešaubīga: ”Nu kā, baigais piedzīvojums! Gribējās. Visi brauca, bija tāda kopības sajūta un turklāt vēl deva cigaretes. Varēja uzpīpēt. Aizej paprasi vienam cigareti, otram cigareti!” Tas bija tāds jauniešu piedzīvojums, kuri varbūt ne uzreiz saprata, kas tas ir par notikumu. No jauniešu skatījuma paskatīties uz to laiku, kad Padomju savienība sagruva,” atklāj režisors un nopūšas: ”Mēs tieši bijām izrādes iestudēšanas noslēguma fāzē, kad sākās karš Ukrainā. Pilnīgi nevajadzīga piešprice, kas atsauc to laiku.

Karš Ukrainā ir briesmīgs, un es uzskatu, ka tas ir noziegums pret cilvēci. Absolūti no dažu pārdesmit vai pārsimts cilvēku loku, kas, izmantojot savu varu, vienkārši nogalina cilvēkus pilnīgi citā, neatkarīgā valstī, īstenojot sev vien zināmus pasaules iekarošanas plānus. Par to es būtu droši vien daudz priecīgāks, ja šāda te ”priekšprice” nebūtu. Mums bija saruna, kurā mēs sapratām, cik tas ir aktuāli – gan teksti, gan notikumi – un cik tas ir vajadzīgi. Tas mums palīdzēja, bet es labprāt iztiktu bez šīs palīdzības un varbūt pilnīgi kļūdītos. Uztaisītu un viss tur būtu slikti un neviens neko nesaprastu. Tas būtu mazākais, ko varētu ziedot, lai nebūtu šis karš, lai bezjēdzīgi nemirtu cilvēki.

Ukraiņiem neizdevās pilnībā atbrīvoties no tās ķetnas. Ko ir būtiski uzsvērt, manuprāt, Krievijas politiskās vadības ķetnas, jo ir pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem vienkārši tiek izmantoti kaut kādu egoistisku mērķu sasniegšanā, kas absolūti nav viņu pašu interesēs. Šīs dienas kontekstā visatbilstošākie ir dziesmas vārdi: ”Pērkons dārd (dārd)/ Pērkons dārd (dārd)/ Pērkons dārd, tam atbalss rodas.”

Infogram
Man liekas, ka var pienākt brīdis, kad mums arī kā pērkonam ir jādun pār savu zemi, lai tā atbalss rodas tālāk no mūsu darbiem, ko mēs darām,” uzsver Znotiņš.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Galvā īssavienojums

Režisors Jānis Znotiņš par savām padomju laika atmiņām stāsta: ”Es Padomju Savienību atceros kā maz puika, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es aizdomājos par to laiku. Es vēl atceros gan krievu rubļus, gan kolhozu, kā varēja katru dienu iet uz ēdnīcu un ēst garšīgas pusdienas no alumīnija bļodiņām. Man kā bērnam tā dzīvē Padomju Savienībā bija laba.

Atceros, kad es jau biju pilngadīgs, 2000. gadu sākumā, man vienā brīdī bija galvā īssavienojums, jo es kaut ko nevarēju saprast. Mēs dzīvojām laukos, Valdeķos. Viss bija. Tā teikt, nekas mūs netraucēja labi pavadīt savu bērnību. Un tad man sākās īssavienojums, pag, pag, man bērnībā bija viss forši, tagad man skolā stāsta – 2. pasaules karš, okupācija, Sibīrija. Ko tikai ar tie cilvēkiem nav darījusi Padomju Savienība. Man tad veidojās tāds absolūts īssavienojums. Analizējot to, ka tajā laikā es biju mazs bērns un skaidrs, ka bērni daudz savādāk redz pasauli un arī vecāki droši vien mēģina pasargāt no nevajadzīgiem satraukumiem, tad man bija tāds greizs priekšstats.

Ja mēs tagad sākam runāt, ka šobrīd Latvijā ir sliktāk nekā padomju laikos, tad kādam var rasties absolūti greizs priekšstats par to, kas īstenībā bija. Sistēma, kas vienkārši kropļoja cilvēku likteņus, naidoja vienu pret otru. Ap 1985. gadu čekas darbība bija novesta līdz tādai perfekcijai, ka nevajadzēja vairs nevienu nošaut, jo cilvēki nodarbojās gan ar pašcenzūru, nerakstīja to, ko nevajag rakstīt, nedziedāja to, ko nevajag dziedāt, un nerunāja to, ko nevajag runāt. Nevienu pat piespiest nevajadzēja, jo vienkārši cilvēki bija novesti tik tālu, ka viens otram neuzticējās.

Interesants fakts. Piemēram, kāpēc padomju laikos celtajās ”hruščovkās” ir mazas virtuves. Mūsdienās, ja tu cel māju, virtuve ir pietiekami nopietna platība. Izrādās atbilde ir pavisam vienkārša – Padomju Savienībā nebija vajadzīgs, ka padomju pilsonis taisa sev mājās ēdienus un kaut ko tur savā starpā runā. Bija jāiet uz ēdnīcu. Tur bija publiska vieta un tad nevarēja runāt muļķības. Ja runāja muļķības, tad visi dzirdēja. Tik vienkārši. Pat tādā līmenī viss bija noslīpēts līdz absolūtumam, ka viens otru vaktēja un neuzticējās.

Mūsu gadījumā Latvijā nav notikusi lustrācija, kas būtu ļoti būtiska, jo mūsu sabiedrībā ir palikusi neuzticība. Vai viņš bija vai nebija tajos čekas mainos, un tāda ļaunatminība. Latvijā tas nenotika politisku apsvērumu dēļ. Tas bija izdevīgi, tika paturēts, ka labāk, lai neuzticas viens otram. Es nedomāju, ka tā ir latvieša rakstura īpašība, ka latvietis latvieti bez sāls var apēst. Tas ir mums saglabājies no padomju laikiem. Tas ir mūsu Padomju Savienības blakne, kropļojums, kas nāk līdzi. Tie nav latvieši. Latvieši tādi nav, bet mēs tajos 50 gados pietiekami daudz esam sačakarēti.”

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm