tv3.lv

”Tā negāja, tā negāja, ka beigās uzvarējām!” Marija Naumova par Eirovīziju pirms 20 gadiem

Pirms 20 gadiem Marija Naumova (Marie N) uzvarēja Eirovīzijā ar dziesmu ”I Wanna”. Sarunā ar ”tv3.lv” Marija pastāstīja gan par negadījumiem un aizkulisēm konkursa laikā, gan to, kā veidojusies viņas karjera pēc Eirovīzijas.

”Pirmkārt, man nemaz neliekas, ka tas bija tik sen. Pēc sajūtas, ir pagājuši kādi pieci gadi. (smejas) Protams, ja aizdomājos, tad saprotu, cik daudz ir izmainījies, bet joprojām visas atmiņas ir dzīvas,” smaidot stāsta Marija.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Foto: NO PERSONISKĀ ARHĪVA

Eirovīzija Marijai bija pagrieziena punkts, ar ko sāka veidoties tā Marija, ko mēs pazīstam tagad. Pateicoties lēmumiem, kas tika pieņemti pēc Eirovīzijas, Marija darīja tikai to, kas viņai patika. Jau 25. maijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī izskanēs muzikāls stāstījums ”Līdz gaišām asarām”, kas veltīts pasaules romancēm. Savukārt, šovasar Marija mums dāvās vieglus, romantisku franču vakarus Latvija muižās. ”Man tā gribas to franču vieglumu,” neslēpj Marija.

Atskatoties, kā uzvara Eirovīzijā ietekmēja jūs kā dziedātāju?

Es varu teikt, ka ir pirms un pēc. Pirms bija pilnīgi savādāka saprašana par to, ko es daru. Pat nebija saprašanas. Bija vienkārši forši, kolosāli iet un darīt. Mūsu mazajā Latvijā tajā laikā šovbizness neeksistēja, neko mēs īsti nezinājām. Mēs katrs darījām visu. Skrējām uz visām pusēm. Viss, kur mūs pasauca, piedāvāja, šķita interesanti.

Šis bija tāds punkts, kurā man vajadzēja apstāties un padomāt, ko es ar to visu gribu darīt? Ko es savā dzīvē vēlos un kā? Šis bija tāds fantastisks punkts, no kura es sāku veidoties par Mariju Naumovu. Esmu tas pats cilvēks, kas joprojām iet to pašu ceļu, kuru uzsāku pēc Eirovīzijas.

Eirovīzijā mums tik ļoti neveicās un piemeklēja dažādas neveiksmes, piemēram, ģenerālmēģinājumā man izslēdzās ausu monitori. Atskatoties, ļoti pateicos Arvīdam Babrim, ka viņš man neko nepārmeta. Parasti ģenerālmēģinājumu ieraksta, lai nodrošinātos, ja tiešraidē ir kāda tehniska kļūda. Toreiz bija zvans no televīzijas un viņi pateica visu, ko par mani domā, jo es, protams, nodziedāju šķībi. Pabeidzu dziesmu tā, kā varēju. A. Babris, paldies Dievam, man neko neteica. Tas viss notika konkursa dienā, un vakarā jau bija fināls.

Marija Naumova

“To sajūtu, kāda mūs tajā dienā piemeklēja, es varu salīdzināt ar savām bērnības sajūtām. Manā bērnība olas lika papīra maisiņos. Es atceros, kā es vedu vecmāmiņai olas maršutniekā uz Juglu. Jākāpj ārā un man pēkšņi sāk krist olas, jo laikam, viena ola bija sasista brauciena laikā, maisiņš izmircis. Tu kāp ārā, jo neko jau nevar darīt. Tajā brīdī ir smiekli, neērti, bet neko nevar izdarīt.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Tad, kad tu neko nevari izdarīt, ir tāds klikšķis, tu atslābsti un paliek ļoti viegli. Tas ir tas, kas ar mums notika Eirovīzijā. Tā negāja, tā negāja, ka beigās… Tu esi izdarījis visu, esi strādājis, ielicis visu savu sirdi un tad atliek tikai paļaujies: kā būs, tā būs. Jāpaļaujas. Mums jādara viss ar vislielāko prieku, un mēs kā komanda arī iznācām uz skatuves ar šo sajūtu.

To nevarēja manīt. Tas izskatījās tik viegli.

Tas bija tāpēc, ka mums tik ļoti neveicās pirms lielā fināla. Kreņķēties nevajag nekad. Vai tu vari vai nevari, vienkārši dari visu, ko tu vari. Kreņķēšanās, tā ir tava personīgā attieksme tad, kad paliek sevis žēl.

Arī tagad, skatoties no malas, viss, ko jūs darāt, izskatās tik viegli. Kā jums izdodas radīt to viegluma sajūtu?

Nezinu kā cietiem, es vienkārši daru. Pateicoties tiem lēmumiem, kas bija pieņemti pēc Eirovīzijas, daru tikai to, kas man patīk. Varbūt tas izskatās vienkārši. Neslēpšu, ir savas grūtības, bet man vienkārši patīk process. Man nav vajadzīgi rezultāti. Es netiecos pēc panākumiem. Man nevajag būt pirmajai. Vienkārši eju un daru to, kas man patīk.

Nedomāju, kur tas ceļš mani aizvedīs. Es esmu laimīga par to, ka cilvēki nāk uz koncertiem. Es neesmu ļoti aktīva, kopš man ir bērns. Darbojos un varu atļauties nedomāt par to vai manas dziesmas skan radio, vai esmu uzaicināta uz pasākumu, vai par mani ir publikācijas. Man viss, kas attiecas tieši uz biznesu, nesatrauc. Šovs ir kaut kas viens, bizness ir kaut kas cits, šovbizness ir kaut kas trešais. Es varu dzīvot šovā.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Arī pirms 20 gadiem bija tā pati sajūta?

Tobrīd mēs neaizdomājāmies par biznesu. Mēs vienkārši darījām. Tas ir sākums, kad viss ir tik aizraujoši un interesants. Tas bija kolosāls laiks. Arī tagad ir kolosāls, bet savādāks.

Mūsu saruna notiek pēc ”Citu zēnu” pusfināla. Kāpēc mēs jau vairākus gadus nespējam iekarot Eiropas klausītāju sirdis?

Man tikko bija saruna ar Tomu Grēviņu (dīdžejs un radio personība – red.), kurš Eirovīziju padziļināti pēta. Man bija savas domas un es sapratu, ka viņš piekrita manām domām.

Tad, kad mēs piedalījāmies Eirovīzijā, tad bija cita balsošanas sistēma. Toreiz skatītāju balsošana bija noteicošā, bet žūrija vērtējums bija tad, ja gadījumā kaut kas notiek. Tagad ir gan skatītāju, gan žūrijas vērtējums. Tagad ir daudz vairāk valstu. Eirovīzijai ir ļoti svarīgi, lai būtu pēc iespējas vairāk skatītāju. Protams, tas nozīmē to, ka ir svarīgi, lai lielajā finālā tiek lielās valstis, kurās ir daudz skatītāju. Kā Tomiņš (T. Grēviņš – red.) pateica: ”Tos 500 tūkstošus, kas skatīsies Latvijā, nevar salīdzināt ar tiem miljoniem, kas skatīsies, piemēram, Grieķijā, Itālijā vai Zviedrijā.” Tagad tas ir svarīgi. Žūrijas viedoklis ļoti maina galējo bildīti. Man šķiet, ka Toma teiktajā, ir sava taisnība.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Ja skatāmies no skatītāju viedokļa, no kura parasti es spriežu, rezultāti ļoti bieži atšķiras. Man liekas, ka ”Citiem zēniem” ļoti nepaveicās ar to, ka uzstājās otrie, ar to, ka šogad negaidīti daudz puišu kolektīvu. Seši vīrieši uz skatus un visi dinamiski, ar humoru. Pagājušo gadu bija ļoti daudz enerģisku sieviešu.

Marija Naumova

“Vismaz pirmais pusfināls bija ļoti pozitīvs. Bija tikai dažas lēnas dziesmas. Es domāju, ka vienkārši nepaveicās ar to, kādā kompānijā mēs bijām. Puiši bija malači. Tiešām lieli malači. Ļoti labi visu izdarīja. Ar pluss zīmi, pozitīvismu. Viņi uzrakstīja: ”Mēs tiešām nezinām, ko mēs varējām izdarīt vēl vairāk?” Veiksme nebija viņu pusē.”

Blakus bija Lietuva un Latvija. Uz kopējā fona, man, manai gaumei, lietuviete bija kaut kas Wow! Savukārt, puiši bija super! Lietuviete pārsteidza ar kaut ko negaidītu. Varbūt arī žūrijai vajadzēja izvelēties. Es nezinu, bet lietuviete mani vienkārši pārsteidza. Bija jaunas meitenes, bet lietuviete bija jauna sieviete, ļoti sievišķīga, ļoti stilīga un dziedāja lietuviešu valodā. Klausoties, man vienkārši pavērās tas citā griezumā. Es domāju, viņa tika un tāpēc mūsu puiši netika. Bija citi puiši, kas sacentās savā starpā par to vietu.

Tagad visi runā, ka uzvarēs Ukraina. Kādas jums ir sajūtas par to?

(Liela pauze) Dziesmu ziņā… dziesmu ziņā es domāju, ka tā nav labākā dziesma. Arī pusfinālā dziesma nebija labākā. Cilvēciskā ziņā tur ir liels – par, lai Ukrainai palīdzētu. Palīdzētu vienkārši šodien pasmaidīt… vēl viena lieta, ko varam uzdāvināt, kas varētu dot spēku iet tālāk.

Cilvēcība ir pāri šovbiznesam?

Man liekas, ka jā. Šis gads, es nezinu, kāds būs otrais pusfināls, (saruna notiek dienā pirms otrā pusfināla – red.) bet vismaz pirmais pusfināls pārsteidza ar to, ka Eirovīzija ir izmainījusies. Ir valodu daudzveidība. Cilvēki cenšas dziedāt savas valsts valodās. Parāda savas valsts identitāti, kas mums vienkārši bija zudusi ar globalizāciju. Pēc Covid-19 laika, cilvēkiem ir svarīgi parādīt to savu īpašo identitāti.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Covid-19 laiks izdarīja savas korekcijas. Cilvēkiem ir vajadzīga mūzika. Man liekas, ka bija vairāk mūzikas, nevis deju mūzikas, bet kaut kas tautisks, jūtīgāks, pat tādi mantriskie dziedājumi. Ir kaut kas pilnīgi savādāks.

Marija Naumova

“Mūzika sāk atgriezties uz skatuves. Cilvēki nobalsoja par mūziku. Piemēram, Portugāle un Islande, cilvēki reaģēja uz jūtīgumu. Mūzika kas aizskar sirds stīgas. Noteikti šī Eirovīzija bija klusāka, kā parasti, izņemot Albāniju, kas bija tajā ierastajā standartā, bet kura nepārvarēja pusfinālu. Viņi uzstājās sākumā un sākumam tas bija super, bet viņi bija tik ārpus visiem. Bija sajūta, ka nomainījās bilde un sākās pavisam kas cits.”

Man liekas, ka notiek tie lielie pasaules procesi. Notiek transformācija, par kuru tiek tik daudz runāts.

Runājot par tagadni, jāpiemin arī vēsture. Jūs esat atstājusi mūsu nākamajām paaudzēm savu sarkano Eirovīzijas kleitu, kas tagad glabājas Latvijas vēstures muzejā.

Bija izstāde ”Latvijai 100” un trīs gadus mana Eirovīzijas kleita bija izstādē. Pēc izstādes man pavaicāja,  vai nevēlos to atstāt muzejam. Es, protams, pateicu, ka atstāju. Ja mēs runājam par vēsturi, tad tas ir kaut kas pozitīvs, ko varu uzdāvināt. Ja man būs vajadzīga tāda kleita, uzšūšu jaunu. Ja tas sagādā pozitīvas emocijas, tad tas jādara.

Kad jūs sākāt ar mūziku nodarboties, nedomājat, ka savu vārdu ierakstīsiet Latvijas mūzikas vēsturē. 

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Noteikti nē. Es vispār par to nedomāju…

Jūs esat viena no māksliniecēm, kurai ir bijusi sadarbība ar Maestro Paulu. Savā ziņā izredzētā. 

Maestro jau tāpēc ir Maestro, ja atrod, tad atrod. Pateicoties viņam, cilvēkam ir iespēja būt pamanītam. Tas ir ļoti svarīgi. Tas ir fantastisks, ja ne starts, tad turpinājums. Nākamā pakāpe. Es ar Maestro pirmo reizi dzēru tēju 1996. gada 23. augustā. Tas bija zīmīgs datums. Es atceros, ka pirmais koncerts bija aprīlī, maijā, bet datumu neatceros, bet šo tikšanos es atceros.

Lai Maestro ir spēks un veselība! Es nevaru pat iedomāties, cik viņam bija grūti šos divus gadus, jo viņš dzīvo tikai ar mūziku. Mums vēl ir bērni. Man pirmais gads pagāja lieliski, jo mēs ievācāmies mājā, kuru rekonstruējam ilgus gadus. Man tas bija radoši piepildīts. Man otrais gads bija grūts, jo nebija kur to radošo spēku pielietot.

Maestro katru reizi runā, ka viņš vairs neko nedarīs. Arī man ar Maestro ir ideja, redzēs kā ies. Mums ir uzsāktas sarunas. Kad es teicu, ka aizbraukšu, tad Maestro noteica: ”Jā, uzcepiet kaut ko garšīgu.” Uzcepšu maizīti un aizbrukšu. Redzēsim. Ja būs lemts, tad būs lemts, te ir grūti ko plānot.

Kādi radošie plāni ir šim pavasarim, vasarai?

Divi gadi daudz ko mainīja. Es nezinu, kā bija citiem māksliniekiem. Kaut ko izdomā un nesanāk to realizēt, un tā vairākas reizes. Tad mana radošā doma pateica, ka vēlas atpūsties, ka visi esat apnikuši, ja jūs neko nevar realizēt. Kādu laiku bija klusums. Kad tikko sāka kaut kas veidoties, atkal šī ģeopolitiskā situācija izsita no līdzsvara.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Tuvākais koncerts ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu drāmas teātrī 25. maijā. Tas būs muzikāls stāstījums, kas veltīts pasaules romancēm ”Līdz gaišām asarām”.

Manas lielās domas ir par nākamo gadu, kad man ir liela jubileja.

Savukārt, šovasar man gribās kaut ko vieglu, skaitu. Mums būs ar puišiem franču vakari muižās. Programma ”Pusnakts Parīzē” bija 2012. un 2014. gadā. Ir pagājis laiks. Man tā gribās to franču vieglumu! Es ļoti ceru, ka būs labs laiks, tad varēs koncertēt ārā. Ļoti gribās to atmosfēru. Nosaukums vēl top. Noteikti tie būs franču mūzikas vakari ar tādu noskaņu – vieglums, nostalģija.

Tagad ir cita elpa, pēc divu gadu nosacīta klusuma.

Tā elpa arī ļoti interesanta. Domāšana mainās. Ir citas domas. Varbūt kaut kas cits ienāktu prātā, arī domājot par jubilejas koncertiem. Varbūt tie būtu savādāki, ja nebūtu šo divu gadu. Iespējams, ka vēl kas pamainīsies. Man liekas, ka es tomēr palikšu pie tā, ko es esmu izdomājusi. Svētkus sev.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm