Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
Jaunais un talantīgais: Oskars Vīksne par "UgunsGrēku", brīvību un sapņiem
Laiks iepazīties ar jaunajiem seriāla “UgunsGrēks. Atgriešanās” tēliem. Aktieris Oskars Vīksne seriālā atveido Emīlu, kas ir spilgtās Helēnas privātais fotogrāfs. Viņš vēro pasauli caur fotoaparāta objektīvu un prot aiz tā paslēpties.
“Pirms gada saņēmu zvanu no seriāla producenta Ulda Cipsta, ka man ir seriālā uzrakstīta loma. Mazliet apjucis un samulsis jautāju: Kādā seriālā? Kad saņēmu atbildi, ka tas ir “UgunsGrēks. Atgriešanās“, sajūsmā iesaucos: “Wow! “UgunsGrēks” atgriežas?!” Uldis stāstīja, ka tas būs jaudīgi, krāsaini, un es tur varēšu izspēlēties. Man nebija ilgi jādomā. Es uzreiz piekritu,” smaidot atminas Oskars savu ienākšanu populārajā seriālā.
Seriāla popularitāte mani nebiedēja
Seriālām “UgunsGrēks” ir tik daudz sezonu, ka jaunās sezonas atklāšanā tās veidotāji neslēpa, ka ir paaudzes, kas ir izaugušas kopā ar Mildiņu, Zentiņu un Leonu, par ko Oskars smaidot nosaka: “Es skatījos, bet man tas bija laiks, kad es daudz sportoju un daudz laika pavadīju uz kalna un teātra pulciņā. Man nebija pat īsti laika skatīties televizoru. Man ir kāds cits latviešu seriāls, ko es atceros – “Sirdsmīļā Monika”. Manuprāt, to katru vakaru rādīja, un es sēdēju un skatījos. Ar šī seriāla tēliem es izaugu.”
Oskars sirsnīgi smejas un stāsta, ka bijis arī “Hameleonu rotaļas” skatītājs. “Mana ome skatījās, un tad es zināju visu. Šim seriālām bija diezgan sarežģīti izsekot, jo bija tik daudz sēriju.”
Vaicāju Oskaram, ko viņš domā par tiem, kas noliedz, ka skatās kādu seriālu, bet tajā pašā ir lietas kursā gan par varoņiem, gan notikumiem.
“Tas nozīmē, ka seriāls trāpa un rezonē, ja par to runā. Tas nav vienaldzīgi. Visiem cilvēkiem ir viedoklis par to, tas ir pozitīvi.”
Runājot par paša dalību seriālā “UgunsGrēks”, Oskars neslēpj, ka tā viņam ir laba platforma, ar kur var sasniegt savu skatītāju un ar viņiem katru vakaru tikties.
“Seriāla popularitāte mani nebiedēja. Mani tas vairāk uzrunāja, ka varu pamēģināt jaunu tēlu, un tas aizies cilvēkos un iegūs popularitāti, rezonēs. Visiem ir savs viedoklis. Tas ir labi. Tas nozīmē, ka seriālu skatās un tas ir galvenais.”
Oskars stāsta, ka draugi esot bijuši pārsteigti, ieraugot viņa jauno tēlu seriālā.
“”Aaa, tu tur esi! Un tik labi spēlē. Foršs tēls. Dzīvo līdzi un ir izsaka pozitīvas atsauksmes par manu spēli, par seriālu kopumā, jo tam ir tāds patīkami viegls, izklaidējošs saturs,” teic Oskars.
Viens no tuvākajiem un objektīvākajiem vērtējumiem Oskaram bijis no sievas (aktrise Ieva Florence-Vīksne – red.)
“Es sākumā teicu, ka mēs neskatīsimies. Sieva teica: “Nē, mēs skatīsimies! Es gribu redzēt.” Viņa bija ļoti saviļņota. Viņai patika mani tur ieraudzīt. Jo īpaši kopā ar Zani Daudziņu, Ģirtu Ķesteri. Tā ir nostalģija plus jaunais. Kopā tiešām labs mikslis. Manuprāt, tā ir tāda veiksmes zīme,” atminas Oskars un piebilst: “Filmēšana bija pavasarī, vasarā. Braukt uz Bīriņiem un šajā skaistajā lokācijā filmēties, tā bija vairāk kā atpūta un bauda. Tas bija patīkams laiks.”
Jauneklis, kas ir daudz sities pa dzīvi
Taujāju, kā Oskars pats raksturo atveidoto Emīlu. Jau dzirdētas atsauksmes par šo tēlu vēstī, ka apkārtējie ne visai objektīvi spēj izvērtēt Emīla nodomus.
“Viņš ir jauneklis, kas ir daudz sities pa dzīvi. Visu panācis ar savu degsmi un darbu. Iemācījies fotografēt. Vienīgais, pie kā viņš pieturas un ko viņš mīl, ir viņa opis (aktieris Jānis Kalnups – red.). Tas viņam ir vistuvākais cilvēks.
Seriālā notiek visādas lietas. Tas viņam ļoti sāp. Tā lielāka Emīla sāpe ir tas, ka viņš grib mīlēt. Viņš tiešām grib mīlēt un būt mīlēts, bet, vai viņu mīl vai nemīl un ko viņš ar to iesāk, cik viņš stipri ir gatavs riskēt, lai tiktu mīlēts, tas jāskatās seriālā.”
Stāstot par to, cik daudz Emīlā ir no Oskara, viņš neslēpj, ka bieži tā notiek, ka lomas ir tādas, kas rezonē arī reālajā dzīvē.
“Piemēram, Emīls ir fotogrāfs, tā sanāk, ka pirms pusotra gadu, pirms “UgusGrēka”, mēs ar sievu iegādājāmies profesionālo kameru, un es pašmācības ceļā, skatoties “Youtube”, apguvu fotografēšanu. Arī Ieva mani mācīja. Viņai ļoti patīk fotogrāfija. Viņa man mācīja kompozīciju, gaismu un citas fotogrāfijas nianses.
Tā es pusotru gadu ar kameru, fotografēju mūsu ikdienu, darbus un dēlu. Tas man no rokas nāca. Man tik ļoti patīk darboties ar kameru. Filmēšanas laukumā es tiešām spēlējos un fotografēju Zani, un tad vēl tā influencēšana. Man bija patīkami satikties ar Emīlu,” neslēpj Oskars.
Influencera radošā dzīve
Runājot par līdzībām, nevar nepieminēt to, ka Oskara sieva Ieva ir viena no pazīstamākajam influencerem Latvijā. Par to Oskars lepni saka: “Tas ir mūsu komandas darbs. Mēs strādājam kopā pie šīs platformas – Ievas “Instagram” konta. Viņa ir galvenā idejas autore un vadītāja, bet mēs kopā to izpildām – fotografējam, montējam video.”
“Tā ir tāda mūsu radošā izpausme, iedvesma, kur mēs realizējam savas idejas. Tagad mēs ejam vēl soli tālāk – filmējam. Tā ir tāda vieta ārpus aktiera profesijas, kur mēs varam mākslinieciski un radoši izpausties.”
Velkot paralēles ar Oskara reālo dzīvi, vaicāju, vai Zane Daudziņa lūdza kādu padomu viņam, Oskars nevilcinoties atbild: “Viņa to dara izcili! Zane ir superīga! Viņa infuincē izcili! Mums bija viegla un profesionāla saspēle. Tas ir tāpat kā spēlēt basketbolu ar vēlamo partneri, kuru tu jūti, kuram vari piespēlēt, pajokoties un viņš “trāpīs grozā”.”
“Ar Zani ir tik viegli un patīkami spēlēt. Viņai var uzticēties. Viņa ir no “UgunsGrēka” sākuma un viņa man iedeva tādu toni, kā darboties, spēlēt, jo katram ir savs stils. Es no Zanes to smēlos, un mums kopā veidojās laba saspēle. Ļoti patīkami ar Zani strādāt,” saka Oskars.
Citās profesijās mazāk, bet aktiera profesijā ik pa laikam studenti ar saviem pasniedzējiem kļūst par kolēģiem. Vai tas uz skatuves vai filmēšanas laukumā traucē vai palīdz?
Runājot par šo niansi, Oskars stāsta, ka filmēšanas laukumā tas izlīdzinās, jo abi ir profesionāļi un abi strādā. Tur visi ir vienlīdzīgi. Protams, viņš nenoliedz, ka tā enerģija paliek un ir patīkami strādāt kopā.
Savukārt, atminoties studiju laiku Latvijas Kultūras akadēmija, Oskars atceras, ka viņam runas pedagoģes bija Rūta Vītiņa, Aina Matīsa un Gundars Āboliņš, kas devuši labus instrumentus kā strādāt ar balsi un runu.
“Ar Zani bija mazas meistarklases, kurās viņa uzdeva uzdevumus un instrumentus, kā darboties. Īsajā posmā, kurā viņa bija ar mums, man iedeva tik daudz! Viņa tik ļoti cilvēcīgi un aktieriski pieiet runas aparātam un iedod tādu saprašanu, kā kas strādā. Man tas ļoti palīdzēja. Kā Zane strādā ar balsi un veido lomas, tas ir brīnišķīgi. To var manīt arī “UgunsGrēkā”. Helēnas tēls ar balsi vien uzreiz ir [atpazīstams],” stāsta Oskars.
Par darbu, brīvību un ģimeni
Oskars nav neviena teātra štata aktieris, un tā ir viņa apzināta izvēle.
“Es esmu brīvais mākslinieks. Konkrētam teātrim nepiederu. Esmu strādājis vairākos teātros. Valmieras teātrī spēlēju izrādē “80 dienās apkārt zemeslodei”, Viestura Roziņa izrādi. Vēl Valmierā bija “Pazudušais dēls” ar Reini Suhānovu, “Eiridīke” pie Māras Ķimeles, tad vēl Dailē bija izrādes. Arī Nacionālajā [teātrī] esmu spēlējis,” skaidro Oskars.
Šī brīža mājas, kur es jūtos vislabāk, ir “Istabas” teātris, kur ir izcila sadarbība ar Jāni Znotiņu un ar Antu Aizupi. Mēs spēlējam kopā. Piedāvājam skolām, jauniešiem saturīgu materiālu, kas viņiem trāpa. Izrādes spēlējam ļoti daudz. Ar viņiem jūtos ļoti labi. Mēs darām svarīgu darbu. Jauniešiem piedāvājam teātri ne ierastā vidēs, piemēram, trijās klasēs spēlējam vienlaikus. Tad mēs maināmies. Interesantas un trāpīgas tēmas. Tur šobrīd es jūtos vislabāk.”
Oskars piedalās arī dažādās diplomdarbu izrādēs un ir atvērts visam jaunajam. Kas viņu pamudina piedalīties?
“Galvenais ir saturs un kolēģi īstajā laikā, ar ko strādāt. Es esmu atvērts piedāvājumiem. Vienmēr izskatu un priecājos par jauniem izaicinājumiem. Man patīk šī brīvība būt brīvam, kad vari iemest sevi citādās, ne komforta zonās un strādāt ar dažādiem režisoriem, citās telpās. Es tur jūtos ļoti labi, jo man patīk šī brīvība.”
Oskars nenoliedz, ka brīvībai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Brīvību salīdzina ar sērfošanu, kad var būt gan viļņa augšā, gan lejā.
“Ja tu esi brīvs, tad stabilitātes sajūtas nav. (smejas) Ir forši noķert, saķert to sajūtu, ka ej pa vilni un tu vari uz tā braukt. Tu redzi, kur tas aizies, bet nezini, kādus kūleņus metīs. Ir patīkami sev uzticēties. Protams, darbs dara darītāju un ir smagi jāstrādā. Tu esi brīvs, bet nevari sēdēt rokas klēpī salicis. Visu laiku kaut vai pašam ir jārada, ir jāpiedāvā sevi, jādomā, jākustina šī enerģija, tad arī viss notiek. Īstenībā brīvība uzliek arī lielu atbildību. Cik tu pats ieliksi darbā, tik arī būs. To mēs ar Ievu esam ļoti labi atkoduši. Mēs strādājam paši sev un teātriem. Darbojamies daudz, un tad arī ir augļi un šī stabilitāte.”
Arī viņa sieva Ieva ir aizņemta darbos, bet par abiem galā tiekot. Nākotnē plānojot arī kopīgus darbus uz ekrāna. Šāds dzīvesveids gan paģēr, ka jāstrādā daudz, lai nopelnītu iztiku. Taujāju, vai ir lietas, no kā atsakās, lai kādu naudu maksātu? Oskars saka, ka tā jau bijis: “Jā, jā, jā es esmu teicis nē. To arī vajag iemācīties, jo jebkurš piedāvājums šķiet vilinošs, bet ir jāizvērtē plusi un mīnusi un galvenais ir jāsajūt vai tagad tev tas ir nepieciešams, un vai tajā tu gūsi piepildījumu. Īstenībā, pēc pieredzes, arī viens nē var atvērt vairākus jā. Tā man ir bijis.”
Atskatoties uz Oskara līdzšinējām lomām, tās vairāk ir jauna puikas lomas. Viņš arī pats atzīst, ka uz ekrāna izskatoties daudz jaunāks, nekā ir patiesībā, un tas devis daudz spēles iespējas.
“Piemēram, šis jauneklīgais izskats man ir devis iespēju būt galvenajam tēlam savā raidījuma “Uci Puci”, kas ir pieejams LMT viedtelevīzijā. Saturs bērniem. Izklaidējošs, izzinošs. Es tur varu savas radošās fantāzijas ielikt un izspēlēties līdz pilnībai kā mazs bērns. Aktiermeistarības pamatā ir spēlēšanās, būt tajā bērna prātā un fantāzijas plūsmā. Tas man katrā ziņā ir devis tādu priekšrocību, un man tas šobrīd patīk.”
Šis rotaļīgums satuvinot arī ar dēliņu Leonardu, kam ļoti patīkot tēta lomas.
Tomēr nākotnē Oskars sapņo nospēlēt arī kādu ļauno, psiholoģiski sarežģīto lomu. Kā piemēru viņš min Džokera tēlu, kas būtu viņa izaicinājums. “Viņi ir labi, bet kaut kas viņiem sāp, tāpēc arī viņi rīkojas tā. Es domāju tāda veida cilvēka atveidošana man būtu ļoti pievilcīga un gribētu kaut ko tādu pamēģināt,” neslēpj Oskars.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
