Bērns un mājdzīvnieki: hiperaktīvam nepieciešams suns, bet guļavam – papagailis
Situācija, kura pazīstama daudziem vecākiem: bērns lūdz nopirkt mājdzīvnieku, bet pieaugušie bieži vien to uzskata tikai par bērna kaprīzi, kas pāries. Taču izrādās, ka kontakts ar dzīvniekiem bērniem ir pat nepieciešams.
Mājdzīvnieks rada mājās miera, siltuma atmosfēru, dod pastāvības sajūtu, tas kļūs par bērna labāko draugu — īpaši, ja viņš ir vienīgais bērns ģimenē. Suns bērnam dod aizsargātības sajūtu. Ar suni nav bailes iziet pastaigā, nav bailes mājās, ja nav klāt pieaugušo. Bet kaķis ar savu murrāšanu var nomierināt vai novērst uzmanību, ja bērns ir satraucies vai atrodas stresa stāvoklī.
Bērnam nepieciešama mīlestība. Četrkājainie draugi un putni vienkārši mīl savu saimnieku, ar viņiem var atslābināties un atpūsties. Dzīvnieks vienmēr ir līdzās, bet māte vai tēvs bieži vien aizņemti ar mājas darbiem.
Spriedzes noņēmējs
Foto: pixabay.com
Ja ģimenē ir saspringta atmosfēra, bērns no tā cieš. Glaudot kaķi vai darbojoties ar kāmīti, bērns uz laiku spēj aizmirst visas nepatikšanas.
Mājas mīluļi audzina bērnā atbildības sajūtu. Šīs jūtas ir jāieaudzina, tās nevar ģenētiski pārmantot, bet vecākiem un skolotājiem ne vienmēr tam pietiek laika. Ja bērnam uztic rūpes par kucēnu vai papagaili, viņš kļūst pieaugušāks, jo no viņa tagad tik daudz kas ir atkarīgs.
Disciplīna
Foto: pixabay.com
Mājdzīvnieki arī disciplinē. Bērni iemācās ievērot dienas kārtību — ar suni jāiet pastaigāties katru dienu jebkuros laika apstākļos. Ja bērnu ir grūti atraut no datora vai piespiest nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem, tad ar suni viņš labprāt paskraidīs un paspēlēsies svaigā gaisā.
Kādu dzīvnieku bērnam izvēlēties?
Hiperaktīviem bērniem nepieciešams dzīvnieks, ar kuru var savstarpēji darboties, atbrīvoties no liekās enerģijas. Šajā gadījumā vispiemērotākais būs kustīgs, aktīvs suns. Var būt, ka svešs suns stipri nobaida bērnu, kā rezultātā attīstās stostīšanās. Un ārstēt to var palīdzēt, lai cik dīvaini liktos, tieši suns. Ja mājās atnes kucēnu un parāda bērnam, ka arī suns var būt maziņš un bezpalīdzīgs, no kura nav jābaidās, tas veicinās izveseļošanos.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Bērniem, kuriem piemīt tieksme bieži uztraukties, ieteicams vērot zivtiņas akvārijā — uzmanības pievēršana kaut kam stabilam, skaistam un tajā pat laikā dzīvam, palīdzēs pakāpeniski nomierināties.
Intravertiem, flegmatiskiem bērniem vajadzīgi zvēriņi, ar kuriem var kontaktēties ar skaņu un pieskārienu palīdzību: jūras cūciņas, kāmīši, pelītes. Kontaktēšanās ar pelēm, kāmīšiem un trušiem palīdz bērnam pārvarēt kautrīgumu un neizlēmību.
Papagaiļi ceļas ļoti agri un var uzmodināt bērnu, bet ar bruņurupučiem bērniem parasti ir garlaicīgi — ar viņiem nevar kontaktēties un arī novērot viņus nav diez cik interesanti.
Daži bērni izjūt grūtības, kontaktējoties ar vienaudžiem vai pieaugušajiem. Mājdzīvnieki veicina viņu adaptēšanos sabiedrībā.
Ko darīt, ja…
Vecāki bieži vien aizdomājas, kad tieši iegādāties mājdzīvnieku. Tas ir ļoti individuāli. Mēdz būt tā, ka jau pirms bērna dzimšanas mājās ir kaķis vai suns. No otras puses, jo bērns vecāks, jo saprātīgāks būs viņa lēmums iegādāties uzticamu draugu un būt atbildīgam par to. Esiet uzmanīgi pret saviem bērniem — ja ievērojat, ka viņu sākuši interesēt jaunumi par suņiem vai kaķiem, tad bērns drīz vēlēsies iegādāties mājdzīvnieku.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Foto: pixabay.com
Ja bērns atnes mājās dzīvnieku no ielas, neizmetiet viņu atpakaļ uz ielas. No tā bērns var gūt psiholoģisku traumu, kas vēlāk var izpausties kā cietsirdība un bezjūtīgums pret citiem dzīvniekiem vai pat pret tuviem cilvēkiem. Ja tiešām dzīvnieku nav iespējams paturēt mājās, pacentieties viņam atrast citu saimnieku vai iekārtot patversmē.
Bieži vecāki atsakās iegādāties mājdzīvnieku, jo baidās no alerģiskām reakcijām. Vispirms ir jāzina, ka nosliece uz alerģijām ir iedzimta. Ja tā ir vienam vecākam, tad ticamība, ka tāda būs arī bērnam ir 50%, bet, ja tā ir abiem vecākiem, tad — 80%. Ja vecāki ir veseli un dzīvnieks mājās ir jau pirms bērna piedzimšanas, tad viņa imūnsistēma paspēs adaptēties un risks attīstīties alerģijai nav liels.
Kolumbijas bērnu veselības aizsardzības centrā tika veikti pētījumi, un zinātnieki pierādīja, ka 5 gadus veciem bērniem, kuriem mājās bija mājdzīvnieki, daudz retāk attīstījās alerģiskas reakcijas un bronhiālā astma. Saskaņā ar pētījumu, bērniem, kuri jau no agra vecuma atradās kontaktā ar kaķiem, asinīs novēroja augstu antivielu titru pret kaķu antigēniem.
Foto: pixabay.com
Bērniem trīs gadu vecumā, kuriem antivielas izveidojušās agrā bērnībā, biežāk novēroja simptomus, kas saistīti ar bronhiālo astmu, bet piecu gadu vecumā tiem pašiem bērniem šie simptomi tika novēroti daudz retāk. Pagaidām vēl zinātnieki nevar ieteikt iegādāties kaķus bronhiālās astmas profilaksei. Taču arī izvairīšanās no kontakta ar dzīvniekiem nesamazina slimības attīstīšanās risku. Ja bērnam jau ir bronhiālā astma un alerģija pret kaķiem, tad gan dzīvnieciņam jāpameklē jauna dzīvesvieta.
Savukārt Varvikas universitātes zinātnieki apgalvo, ka bērni, kas kontaktējas ar mājdzīvniekiem, retāk slimo. Amerikāņu mediķi apsekojuši 474 veselus bērnus ar alerģiskām reakcijām un noskaidrojuši, ka no dažāda veida alerģijām cieš 33% bērnu, kuri nekontaktējas ar kaķi vai suni. Tajā pat laikā 77% bērnu, kuru ģimenēs ir mājdzīvnieks, alerģiju nav. Zinātnieki šo faktu izskaidro ar to, ka baktērijas, kuras nonāk bērna organismā pie kontaktēšanās ar dzīvnieku, rosina imūnsistēmu strādāt intensīvāk, izstrādājot noturību pret alerģiskām reakcijām. Tā ir kā savdabīga pote.
