tv3.lv

Aktrise Klinta Reinholde ikvienam atveidotajam tēlam teātrī un kino piemeklē savu īpašo smaržu

Platformā Go3 ir iespējams vērot pašmāju detektīvseriālu “Ketijas jaunā dzīve”, kur galvenā loma uzticēta 28 gadus vecajai Valmieras Drāmas teātra aktrisei Klintai Reinholdei. Sarunā ar portālu “tv3.lv” Klinta pastāsta par filmēšanos, aktrises darba aizkulisēm un to, kāpēc katram spēlētajam tēlam ir sava smarža! Aktrisi no “izdegšanas” glābj ceļojumi, bet ikdienas emocijas palīdz sakārtot dzejas rakstīšana.

23. septembrī 18:45

Kā tu nokļuvi seriālā “Ketijas jaunā dzīve”?
Piezvanīja režisors Uldis Cipsts un izstāstīja ideju. Sapratu ideju, noskaidroju, kādi ir potenciālie kolēģi, apzinājos, ka ieplānots ļoti labs aktieru sastāvs. Vēlāk tikāmies, izspēlēju ainu, daudz runājām, ātri izveidojās saikne – sapratām, ka būs. Ļoti svarīgi ir tikties dzīvē, viens, cik tu esi talantīgs, pavisam kas cits, vai spēsi sadarboties ar režisoru, atrast kopīgu valodu. Seriāla ideja likās interesanta, tāpēc piekritu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Kas kopīgs Ketijas tēlam un Klintai?
Skatoties uz sevi, kad biju jaunāka, varu teikt – naivums, kad uzticies cilvēkiem un iekļūsti nepatīkamās situācijās. Tagad uz cilvēkiem skatos uzmanīgāk. Protams, vēlme būt laimīgai.

Vai ir kāds veids kā tu noskaņojies lomām, kā veido tēlus?
Lai nospēlētu lomu, mājās ir jāpaveic “melnais darbs”, jāsaprot, kas par cilvēku, “jāuzbūvē” loma, tēls “jāieliek” dažādās situācijās, lai katru reizi, iejūtoties tēlā, nav jādomā, lai viss notiek organiski. Cenšos veidot tēlus ne tikai iekšēji, bet arī ārišķīgi, cenšos būt citāda, piemēram, Ketijas lomai nogriezu matus, nokrāsoju tos tumšus un valkāju brūnas lēcas. Uzskatu, ka ir vieglāk spēlēt lomu, ja arī vizuāli esi tālu no sevis paša.

Foto: PUBLICITĀTES FOTO

Tas palīdz novilkt līniju starp dzīvi un darbu, kā arī palikt neatpazīstamai?
Arī teātrī cenšos katrā lomā izskatīties citādāka. Ir aktrises, kuras rada savu tēlu, ārējo veidolu un pieturas pie tā, dzīvē un lomās īpaši nemainoties, protams, tad visi atpazīst uz ielas. Neskatoties uz to, ir bijuši pāris patīkami gadījumi, bet galvenokārt uzraksta internetā, brīvajos mirkļos cenšos atbildēt. Atgriezeniskā saite ir būtiska, teātrī skatītāji novērtē veikumu ar aplausiem, celšanos kājās, kino atsauksmes uzzinām tikai ja kāds uzraksta.

Nevēlies būt vizuāli atpazīstama?
Ir aktieri, kuri ļoti vēlas just atpazīstamību. Es vēlos būt atpazīstama ar savu darbu, lai mani atceras ar kvalitāti, nevis, pirmkārt, ar seju.

Kā neapjukt dažādu lomu peripetijās, raksturos, tēlu izjustajās emocijās?
Man katrai lomai ir sava smarža. Jau akadēmijas laikā, iedziļinājos tajā, ar ko mēs viens no otra atšķiramies, viena no šādām lietām ir smarža. Nevaru mainīt dabisko aromātu, bet varu katram tēlam piemeklēt savu smaržu. Apzinos, ka skatītāji to nejūt, tas vajadzīgs man pašai kā aromāta atmiņa, tas palīdz iejusties lomā. Mājās man ir ļoti daudz smaržu, mazi flakoni, lai pietiek konkrētajam darbam. Nav tā, ka ņemu jebkuru aromātu, mēģinu atrast īsto, izveidot asociāciju ar tēlu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Foto: PRIVĀTAIS ARHĪVS

Cik būtiski ir ieiet lomā, tikpat būtiski ir spēt iziet no lomas!
Taisnība. Nemelošu, katra loma atstāj mazu nospiedumu, vēlams pozitīvu. Palīdz mīļākā mūzika, kādas darbības, ko dara tieši Klinta, kas patīk Klintai. Ir jāsargā sava mentālā pasaule. Jāuzmanās, lai nepazūd patiesā būtība.

Tu esi filmējusies ne tikai seriālā “Ketijas jaunā dzīve”, bet arī filmās “Nebaidies ne no kā”, “Tabu. Tas, par ko nerunājam”, “Atseko man”, “Klases salidojums”, vai tu pati skaties savus darbus un analizē?
Skatos. Man ir būtiski analizēt, redzēt, vai konkrētā ainā izdarīju to, ko gribēju, vai “kameras acs” noķēra manas emocijas. Viens ir tas, ko izdari uz laukuma, pavisam kas cits, vai izdevās mijiedarbība ar kameru. Kamera ir jāizjūt organiski, ne speciāli jāspēlē tai.

Kino nav matemātikas uzdevums ar vienu pareizu atbildi, ja kas neizdodas, tad šausti sevi?
Nešaustu, varbūt tikai kādu sekundi, jo apzinos, ka nenostrādāju līdz galam. Kino jau neko neizmainīsi. Salīdzinājumam ņemam teātri – ikviena izrāde ir citādāka, vienā vari ko nenospēlēt līdz galam, aizejot mājās, visu izanalizēt un nākamajā dienā nospēlēt tā, ka prieks. Kino māca palaist vaļā, jo redzēto ekrānā nevari izmainīt.

Foto: ASKOLDS BEROVSKIS

Kas tev tuvāks – kino vai teātris?
Maziņa biju kinomāns, skatījos ne tikai populārās filmas, melnbalto kino, mēmo kino, mani interesēja visi žanri, interesēja, kā veido kino. Tas mani motivēja iestāties Kultūras Akadēmijā. Ar teātri saikne izveidojās, pateicoties kursa vadītājai Mārai Ķimelei. Viņa mani ieveda šajā teātra pasaulē, iepazīstināja ar tās burvību un kaut kādu maģiju, ko tā dāvā, spēlējot “dzīviem skatītājiem”. Ja man būtu jāizvēlas starp teātri un kino, būtu grūti.

Ja sākotnējā vēlme bija kļūt par kino aktrisi, kāpēc nesekoji sapnim un nedevies uz ārzemēm?
Ja man pavērtos iespēja filmēties ārzemēs, to izmantotu. Man ir laba angļu valoda, varu teikt, ka tik laba, lai varētu spēlēt angļu valodā. Gribētu pamēģināt un saprast, kā tas ir, filmēties citā valstī.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Uzaugusi esi Dobelē, sekoja vairāki gadi Rīgā un tad pārvākšanās uz Valmieru, drosmīgi vairākkārt mainīt ierasto vidi, dzīvi!
Dobelē pagāja mana bērnība, tad pārcēlos uz Rīgu, četrus gadus mācījos Rīgā, bet dzīvoju sešus. Jau ceturtajā kursā sāku spēlēt Valmieras Drāmas teātrī un pēc absolvēšanas nokļuvu teātra štatā. Sāku strādāt Valmierā, bet joprojām dzīvoju Rīgā. Sapratu, ka sarežģīti braukāt, pārvācos uz Valmieru. Neteiktu, ka viegli, jo esmu “iesakņojusies” Rīgā, man ir spēcīga saikne tieši ar Rīgu. Valmierā ir labs teātris, aktieri, režisori, bet pašā pilsētā man ir grūti joprojām, jau trīs gadus dzīvoju, bet saikne ar Rīgu ir spēcīgāka. Pagaidām, cik vien iespējams, cenšos braukt uz Rīgu, uzņemt enerģiju. Savā ziņā mazs iekšējais konflikts.

Foto: PRIVĀTAIS ARHĪVS

Vai nerodas vientulības sajūta? Kā ar to cīnīties?
Patīk, ka esmu nodarbināta, cenšos nedomāt par tādām lietām, ir kā “pa viļņiem”, pozitīvi, ka, aizejot mājās, joprojām esmu kādā procesā. Brīvos brīžos braucu uz Rīgu vai Dobeli, satieku draugus un ģimeni, man ir ļoti būtiski saņemt emocionālo atbalstu. Teātrī lielisku saikni var izveidot ar dažādu paaudžu aktieriem, visi ir draudzīgi un atvērti, bet, izejot no teātra, ir reālā dzīve. Viss ir mainīgs, es esmu mainīga, nekas nav “iekalts akmenī”. Galu galā aktrises profesija nav pēdējais punkts ko vēlos sasniegt profesionālajā līmenī.

Kā tu pavadi brīvo laiku? Tavs veids, kā “atslēgties” no visa?
Jau no pamatskolas laikiem rakstu dzeju. Ceru, ka saņemšos un piepildīšu mazo sapnīti par grāmatas izdošanu. Esmu procesā, bet apzinos, ka tur jāiegulda liels darbs. Rakstīšana nav pašmērķis, rakstu, kad rodas iedvesma – ejot pa ielu, braucot tramvajā, vilcienā. Vilciens man vispār liekas mākslinieciski romantiska vieta, ideāla, kur lasīt grāmatas vai rakstīt dzeju. Kādreiz pierakstīju visu blociņos, nu tam kalpo telefons.

Tevis rakstītā dzeja atspoguļo tavus pārdzīvojumus, priekus un pasaules uztveri?
Emocijas, ko ielieku dzejā, nav tikai par manu dzīvi. Rakstu galvenokārt par attiecībām, mīlestību, cita veida cilvēcisko saikni. Ne vienmēr dzeja ir par manu dzīvi, reizēm mani iedvesmo citu mīlestība. Esmu empātisks cilvēks, citu emocijas mani iespaido.

Foto: PRIVĀTAIS ARHĪVS

Empātiskiem cilvēkiem gribas visiem palīdzēt, padarīt pasauli labāku, vai tas vienmēr iespējams?
Saprotu, ka nevaru visiem palīdzēt, bet to apzināties ir grūti. Atceros divus spilgtus momentus – pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā. Pandēmijas sākums izraisīja trauksmi, stresu, nesaprašanu, kas notiek, toties karš sapratni, ka neko nevari izdarīt. Var dalīties ar kādu ierakstu, runāt ar citiem par šo tēmu, bet fiziski neko nevari. Lai saglabātu mentālo stabilitāti reizēm ir mazliet jāatkāpjas, jāieelpo, jāsakārto sava pasaule, sava dzīve un tad atkal var “pieslēgties”. Jāatrod vidusceļš starp nebūt vienaldzīgam un nebūt pārāk empātiskam.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Zinu, ka pandēmijas laiku tu izmantoji lietderīgi, apgūstot ukuleles spēli?!
Reiz biju mācījusies spēlēt ģitāru, bet neko neprotu. Pandēmijā nopirku ukuleli un sāku mācīties, neesmu profesionālis, bet varu spēlēt. Tas ir mans meditatīvais process – atrodu dziesmas, kuras patīk un spēlēju. Iemācīties spēlēt un paralēli dziedāt nebija viegli, nu to es daru. Ja vajag teātrī vai kino, es varu dziedāt, bet viss galvenokārt ir apgūts pašmācības ceļā, man nav muzikālās izglītības. Darba vajadzībām varu to darīt, bet nevaru saukties par mūziķi vai dziedātāju.

Kā tu izbēdz no māksliniecisku cilvēku profesionālās slimības – izdegšanas?
Ja ir iespēja, mēģinu reizi gadā, kur aizbraukt, aizbraukt tur, kur saule. Tikai tā varu pilnībā aizmirst par darbiem. Ja esmu Latvijā, tad esmu pieejama, man var piezvanīt, ko piedāvāt un es teikšu JĀ, upurējot atpūtu. Ceļojuma laikā esmu prom, tātad – neesmu pieejama. Tas ir mans veids kā relaksēties, būt pie dabas, esmu arī muzeju entuziaste, patīk apmeklēt muzejus, gūt iedvesmu, enerģiju. Forši arī lasīt grāmatas, nevis tāpēc, ka tas nepieciešams kādam teātra iestudējumam vai kino, bet tāpēc, ka vēlos lasīt, grāmatas palīdz relaksēties, “atslēgties” no ikdienas.

Tev problēmas sagādā vārda – NĒ pateikšana?
Tā nav. Vienkārši, ja piedāvātu interesantu darbu, kas man kā aktrisei spēj ko sniegt, es nespētu pateikt NĒ, ja būtu Latvijā. Protams, ka ir bijušas reizes, kad kādiem darbiem saku nē, kad saprotu, ka tas galīgi nav mans, ar to man nav problēmu, apzinos, kas man der un kas – ne.

Aizraujošo seriālu “Ketijas jaunā dzīve” skaties platformā Go3!

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm