tv3.lv

Intars Busulis: Daru visu, lai kļūtu par labāku cilvēku, bet nevienam negribu izpatikt

Dziedātājs Intars Busulis šajā rudenī ir piekritis jaunam izaicinājumam – TV3 vadīt jautro attapības spēli “Mini pa trim”. Jauns ampluā, bet Intars ir gatavs.

2. septembrī 6:01

“Es esmu tiešām gatavs šim. Varbūt būs mazliet neērti. Ceru, ka tas tikai uz pirmajām filmēšanas dienām, un pāries viss tas neērtums,” smaidot teic Intars.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saruna ar “tv3.lv” notiek pirms lielās filmēšanas. Intars tikai apjauš, cik liela atbildība ir būt starpniekam starp TV skatītāju un raidījuma visiem. Viņš meklē sev vietu, lai abpus ekrāna cilvēki justos ērti un pēc raidījuma visiem būtu vairāk pozitīvu emociju.

Intaram ir pozitīvais pacēlums, jo tikko viņš atbraucis no Parīzes, kur bija uz “Coldplay” koncertu. Arī pašam nospēlēti divi koncerti klausītāju pilnā Dzintaru koncertzālē.

Piesakies jauniem izaicinājumiem.

Jā, diemžēl, tāds ir mans liktenis. Es arī labprāt eju iekšā jaunajā, jo tas man būs labs treniņš. Man būs jādomā pilnīgi citādi, nekā es esmu pieradis ikdienā. Būs jāizsakās, jākomunicē ar cilvēkiem, ar kuriem es varbūt esmu komunicējis tikai no skatuves, varbūt tikai pa retam, kuri ir tikai tādā paziņu statusā.

Intars Busulis

“Es esmu gatavs. Savulaik man bija izaicinājums strādāt vienā no radio stacijām. Gāja kā pa kalniem, bet es to izdarīju, un uz beigām man pat sanāca tīri OK. Tāpat arī šeit – runāšana, komunicēšana, viss tas man ir nepieciešamas arī dzīvē, arī koncertos.”

Es esmu tiešām gatavs šim. Varbūt būs mazliet neērti. Ceru, ka tas tikai uz pirmajām filmēšanas dienām un pāries viss tas neērtums. Tomēr, iespējams, būs jārunā ar svešiem cilvēkiem… nu jāzina, cik tālu tu vari iet. Vai tu vari atsaukties uz kaut kādiem viņu darbiem vai nedarbiem. Cilvēks ir jāpazīst, tāpēc es mēģināšu uzzināt par viesiem vairāk informācijas, lai es zinu kā ar viņiem sarunāties, lai viesi būtu laimīgāki, priecīgāki, aizejot no raidījuma mājās. Lai šo raidījumu izbauda ikviens, gan tie, kas sēdēs pie TV ekrāniem, gan tie, kas būs atnākuši uz raidījumu, lai viņiem nebūtu kaut kādas sliktas asociācijas ar to, kādi viņi ir filmēšanā.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Foto: ULDIS STEPANOVS

Tas ir pirmais raidījums, vai tu jau esi kādu raidījumu vadījis?

Es neesmu vadījis nevienu raidījumu. Esmu piedalījies raidījumā “X-faktors”. Tur bija tikai jākomentē. Tur nav jāievada kādā noteiktā gultnē, jāizsaka tikai savas domas, bet  šoreiz būs jāuzvedas tā, lai attiecīgi šis raidījums ir augšupejošs notikumu ziņā.

Foto: ROMĀNS KOKŠAROVS/F64

Starpnieks starp skatītāju un raidījuma viesiem.

Īstenībā es gribu būt tas muļķītis, ja nu tiešām tas, kurš atnāks, sākumā tā jūtas. Tad es tiešām gribētu paņemt to muļķību uz sevi, lai raidījuma viesis justos forši, lai viņi tiešām atpūstos no visa, iespējams no kaut kāda sabiedrības spiediena vai no kā cita, kas dzīvē varbūt viņiem kremt. Viņi atbrīvojas vismaz uz to brīdi un ar mani, producentiem komunicē tā forši.

Tu ierunājies par spiedienu. Arī tev šis gads nav bijis viegls. Viens no skaļākajiem izteicieniem, spiedieniem uz tevi: “Ko var atļauties Pauls, to nevar atļauties Intars Busulis un “Prāta Vētra”.” Kā ir uztvert kritiku, ja pat norobežojamies no šī? 

Kritikā ir kaut kas pamācošs. Tu viņu vari uzklausīt. Kaut kāda daļa patiesības tajā ir. Tu nevari teikt, ka viņš ir muļķis, ja viņš tā ir pateicis. Cilvēki tomēr uztver tavu darbu.

Intars Busulis

“Lai vai ko tu darītu publiskajā telpā, tas ietilps tavos darba pienākumos – komunicēt, darīt lietas, izteikties, darboties. Visu to es uztveru tiešām kā pamācošu lietu, un es daru visu, lai es kļūtu par labāku cilvēku, bet es negribu nevienam izpatikt vai kā citādi attaisnoties par kaut ko.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Es vienkārši darīšu visu, lai viņš kaut kāda veidā mainītu par mani domas, jo es arī negribu, lai viņš paliek pie tā sava viedokļa, lai viņš arī maina, jo es gribu kļūt par labāku cilvēku.

Tas bija tev grūts laiks?

Nē, kāpēc grūts? Tas bija varbūt dīvainākās četras nedēļas manā dzīvē. Viss ir kārtībā… tas bija nomācoši, tāda viegla depresija, bet es ar to esmu ticis galā. Pateicoties cilvēku domām un viņu izjūtām par to, ko es daru, kur es braucu, kur es eju, ar ko es nodarbojos, to visu informāciju es savācu, tad es izdarīju secinājumus. Mēģināšu darboties tālāk. Pirms tam jau es arī pēc labākās sirdsapziņas visu darīju un tādā ziņā mana sirdsapziņa bija tīra.

Foto: RENĀRS KORIS

Es tiešām neko tādu sliktu neesmu gribējis nevienam cilvēkam pasaulē. Es to arī turpināšu. Bet, ņemot vērā visus šos cilvēku izteicienus, man par tiem nav vienalga. Es viņos ieklausos. Kaut ko es, protams, nepieņemu, bet kaut ko es paņemu sev un ar to strādāju. Iespējams, vairāk man liekas un arī tam, kurš tur ir izteicies, ka nekas nav mainījies, bet es tiešām cenšos kļūt par… es jau arī neko sliktu neesmu izdarījis. Es tiešām nevienam ļaunu nevēlu.

Ukrainas kara sākumā rakstīji, ka es nekad vairs nebūšu tas Intars, ko pazināt vakar.

Tā tas arī ir. Viss mainījās no cilvēku attieksmes vienam pret otru. Izkristalizējās ļoti daudz lietas. Kas ir tavs atbalstītājs, kas ir tavs ienaidnieks. Ne ienaidnieks, bet, kas tev nenovēl labu… bet es turpinu to savu ceļu… es tiem, kas man nenovēl labu, gan novēlu visu to labāko visu to gaišāko… viss ir forši.

Kāds tad Intars ir tagad?

Nekas jau nav mainījies… Es turpinu dziedāt, turpinu būt uz skatuves, bet par cilvēkiem es esmu diezgan aizdomājies, cik daudz rūgtuma, cik daudz žults manā virzienā varbūt bija laists. Tādā ziņā es esmu mazliet mainījies. Es uztveru savādāk cilvēkus, jo sociālajos tīklos tas bija diezgan spēcīgs spiediens no cilvēkiem. Es tagad uztveru cilvēkus mazliet savādāk.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Draugu un paziņu pārvērtēšana arī ir notikusi?

Nē, tie īstie draugi, kuri bija, tie ir palikuši. Viņi nav mainījušies. Es vairāk domāju par klausītājiem šajā ziņā, jo…. (nopūšas) Varbūt tie kvēlākie fani pārvērtās par tādiem… es pat nezinu… zombijiem.

Intars Busulis

“No mīlas līdz naidam viens solis. Tu biji viskvēlākais fans un rakstīji viss piemīlīgākos, lišķīgākos komentārus, tagad vispār viss ir pārvērties vienos vienīgos rupjos izteicienos, pat lamuvārdos. Nu traki!”

Tā bija reāla vilšanās. Kad viņi, principa, nomainīja mani, stulbi tas izklausās, kas es tāds esmu, bet jebkurā gadījumā viņu elks pēkšņi kļuva Vladimirs Putins. Pēkšņi, viņi reāli nomainīja mani pret viņu.

Tā auditorija, kas bija Krievijā?

Ne tikai Krievijā. Arī šeit, jā, jā, jā. Un galvenais, ka cilvēki nesaprot, kad nu jau vairs nav balts, melns. Tagad ir, vai nu nostājies labā pusē vai nu tu degsi elles ugunīs. Tas ir skaidrs.

Bet ticība labajam un mīlestībai, kā tu teici, nevienu brīdi nav zudusi. 

Nē, nē, nē. Koncertos, kas ir notikuši arī pēc 24. februāra, viss tas ir pierādījies, ka cilvēki grib ticēt labajam, ka cerība ir, ka viss beigsies. Mīlestība uzvarēs ļauno. Tas ir skaidrs. To pierādīja arī “Coldplay” koncerts. (Parīzē, uz kuru Intars bija kopa ar sievu. – red.) Ka tiešām cilvēki grib viens otram palīdzēt, grib glābt gan cilvēkus, gan dabu, gan valstis. Grib dzīvot mierā un saticībā.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Runājot par labo, tāds patīkams pārsteigums un sirsnīgs žests, bija pavasarī atklātais Intara Busuļa soliņš Talsos. 

Man ar tas bija pārsteigums. Man tiešām, pirms pusgada no Talsu kultūras pārvaldes piezvanīja un teica, ka ir tāda ideja, bet šis nebūs vienīgais soliņš. Būs deviņi soliņi. Vēl astoņi soliņi. Katram pakalnam savs. Talsi ir uz deviņiem pakalniem. Pirmais gods tika man. Soliņu bija paredzēts atklāt pagājušajā gada 18 novembrī, bet atklāja šogad maijā. Tas bija… liels pārsteigums, jā. Cilvēki bija sanākuši uz soliņa atklāšanu. Un mani tur sagaidīja… es nezinu… es pat nevaru izstāstīt, kādas man bija sajūtas. Kā kaut kas, kurš jau ir… kā lai to pasaka?

Piemineklis un labi vārdi vēl dzīvam esot. Tu esi laimīgs cilvēks. Talsi tevi tik ļoti mīl, ka viņi neatliek, ja ir kas labs, tad viņi to saka.

Es tieši to gribēju teikt. Tu vēl dzīvs un tev vēl kaut ko tādu “uzbliež”, ko tu nevari aiznest. Tas bija ļoti foršs pārsteigums. Tagad vispār, kad zālīte jau ir uzaugusi, ir sajūta, ka tas jau tur gadiem stāv. Tā ir forša sajūta, jā. Un arī būt pirmajam, starp tiem deviņiem soliņiem. Vēl būs soliņi Raimondam Tigulim un vēl citiem.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Runājot par mīlestību, nevar nepieminēt skaitus un emocionālus koncertus “Dzintaru” koncertzālē.

Tie bija super. Daudz cilvēku. Atkal par to socializēšanos. Varējām piepildīt zāli. Neizskatījās, ka kaut kur ir brīvas vietas vai kaut kas nav līdz galam. Bija sajūta, ka tie cilvēki kas gribēja, tie tika. Tas ir forši! Daudzi netika, jo biļetes vairs nevarēja dabūt. Arī visi mani radi diemžēl netika, jo ir daudz. Kādreiz tiešām 40 biļetes tikai radiem vien tika rezervētas. Šogad bija tikai puse, 20 biļetītes. Visi gribēja tikt un tiešām bija ļoti jauks koncerts.

Foto: RENĀRS KORIS

Paldies “Abonentu orķestrim”, “GG Choir” grupai Kārļa Vanaga vadībā, Unai Taal-Medvidei no “Debusul Music”. Paldies visiem. Tie ir miljons cilvēki, kuri ir iesaistīti. Ļoti daudz cilvēki iesaistīti, lai tas varētu notikt. Vislielākais paldies, skatītājiem, kuri dod mums motivāciju un dzīvesprieku, iespēju darboties un darīt tīkamu darbiņu. Tas liek man smaidīt, priecāties un doties tālāk.

Tu ieminējies “Abonenta orķestris”, ne jau visiem dziedātājiem laimējas, ka ir savs komponists. Vai par tevi var teikt, ka tev ir laimējies, es domāju par Kārli Lāci? 

Kārlis vispār, kad bijām pašā, pašā sākumā, viņš tiešām man zvanīja: “Nāc šurp! Rakstām!” Es tā baigi neticēju saviem spēkiem, ka es kaut ko varu un vai manī vispār kaut kas tāds ir, ka es varētu sākt uzrunāt publiku, kas ir lielāka par džeza klubu “Līze” vai “Hamletu”, vai “Cabare”, kurā es pirms tam ļoti aktīvi darbojos, kad tā varētu būt “Dzintaru” koncertzāle vai kā tas bija aizpagājušo gadu, kad tā bija “Arēna Rīga”. Es neticēju. Viņš tad noticēja.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Foto: RENĀRS KORIS

Un tad mēs tā lēnām, pamazām gājām. Kaut kādas paralēles es varu vilkt ar Niku Matvejevu un Mārtiņu Braunu. Mēs jau varam paši komponēt dziesmas. Man arī ir ļoti daudz dziesmas – “Dejo vientulībā” un “Miglas rīts”, bet ir ļoti daudz Kārļa dziesmas. Mēs tās joprojām izpildām un tās tikai nāk klāt. Es arī tur šo to parakstu. Var teikt, ka es esmu viņa izpildītājs un viņš ir mans komponists. Viņš mani arī motivē komponēt kaut ko, arī Una no “Debusul Music” motivē, kura saka: “Intar, uztaisi arī savas dziesmas. Tautai arī tavas dziesmas ļoti patīk.”

Intars Busulis

“Mēs darbojamies kā rociņa ar cimdiņu vai katliņš ar vāciņu. Mums, šim trio, drīz būs apaļa jubileja. Mēs iepazināmies kādā 2005. gadā. Tūlīt, tūlīt jau būs 20 gadu jubileja. Laiks skrien, bet mēs esam palikuši tieši tādi paši. Darbojamies un ejam to pašu ceļ. Mums ir interesanti. Mums nav garlaicīgi. Tas ir pats galvenais, mēs neesam noguruši viens no otra.”

Jūs visi uz skatuves esat tik enerģiski, it kā jums nekas nespēj traucēt, ne karsts laiks Krastmalā vai lietus pilsētas svētkos. Kā to var panākt?

Katrs mēs esam tāds kā vagoniņš, dzenam viens otru uz priekšu. Katram ir sava atbildība un katrs tiešām ar prieku nāk un dara to, jo mēs tiešām nejūtamies viens otram parādā. Mums vispār nav bijušu nekādu konfliktu. Kas saistīts ar radošo, varbūt, bet tas viss ir pārdzīvots un mēs tiešām baudām to sabiedrību, kura tiešām ir ļoti ekskluzīva. Man tiešām ir ļoti liels gods būt šajā mūziķu saimē.

Man jau liekas, es esmu pārliecināts, ka mani apskauž ļoti daudzi izpildītāji, solo mākslinieki. Tieši par šiem mūziķiem, ar kuriem kopā es uzstājos. Man ir tas gods uzstāties. Ar Kasparu Grigali mēs vispār spēlējam no kāda 1993. gada. Vēl no Ventspils mūzikas koledžas laikiem. Jācer, ka “Abonenta orķestra” cilvēkiem, kādiem cilvēkiem, draugiem ir prieks būt arī ar mani kopā vienā kompānijā. Tas ir super! Ko tur… ar smaidu, ar smaidu!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Foto: RENĀRS KORIS

Mums ir nerakstīti likumi, ka katra uzstāšanas ir jauns stāsts. Kā tas iespējams? Daudziem liekas, nu kā var to pašu spēlēt no gada uz gadu. Kaut kas pienāk klāt, bet visi jau grib dzirdēt tos vecos labos gabalus, kā “Brīvdienu”, “Miglas rīts”, nu jau nācis ir klāt “Dejo vientulība”. Mēs esam tos spēlējuši daudz, bet mūsu kolektīvā tas improvizācijas koridors ir atvērts un tiešām katru reizi mēs pārsteidzam ar kaut ko jaunu.

Mums uz skatuves arī ir jautrība. Mēs ne tikai spēlējam, bet arī izklaidējamies, skatāmies viens uz otru un arī pārdzīvojam. Visādi notikumi ir bijuši ar skaņām un tā tālāk. Mums piedalās skaņinieks Gatis Balutis, kurš arī visādus jokus stāsta, tā pat monitora džeki. Mums ir ļoti, ļoti, ļoti labs kolektīvs. “Euroshow Audio” un “Debusul Music” – mēs esam visi kopā.

Intars Busulis

“Mums nav bijušu domstarpību. Varbūt tikai radošajā procesā, kas saistās ar skatuves uzbūvi vai kaut kādiem rekvizītiem. Mēs arī saprotamies no pusvārda. Ja nāk ar ideju, tad jau visiem vairāk vai mazāk ir nojauta kāda tā būs. Sākot no mums mūziķiem un beidzot ar visiem tiem, kas rada to koncertu, mēs visi esam viens vesels.”

Mēs tā arī braucam uz mazajām spēlītēm, dzimšanas dienām. Mēs tiešām braucam, mēs par to nekautrējamies. Mēs tiešām spēlējam ballītēs. Mēs kopā darām, un mums tiešām ir interesanti.

Kopš pagājušā gada mums ir jauna tradīcija. Agrāk, beidzās spēlē, daudzi brauca uzreiz prom. Tagad mums ir nerakstīts likums, pēc spēles visiem obligāti ir jāsēž kādu pusstundu, vienalga, izrunā vai neizrunā, bet vienkārši nedrīkst steigties. Mums ir kaut kādas lietiņas, kuras glābj mūs un neļauj iestigt rutīnā.

Droši vien ir kaut kādi rituāli, kas ir jāveic pirms izejat uz skatuves.

Pirms lielajiem koncertiem tā darām, kā jau visi lielie ansambļi ir sveiciens, pasaka kāds runu. Vairākums gadījumu tas esmu es. Uzmundrinošu, motivējošu un tad mēs ejam un startējam. Bieži tas negadās, bet pirms tādiem super atbildīgiem pasākumiem to izdarām un tas palīdz.

Galerijā divas Intara skatuves

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm