“Bērnunama bērni nereti tiek atstāti likteņu varā. Ne visi ir tik spēcīgi, lai pieceltos pēc katra dzīves sitiena,” saka mūziķis un Latvijas Bērnu atbalsta fonda vadītājs Kaspars Markševics, kurš pats bērnībā nonācis bērnunamā. Tā bija viņa labprātīga izvēle, un savā pieredzē par dzīvi bērnunamā un pēc tā Kaspars dalās TV3 sarunu šovā “Zilonis studijā”.
Kaspars Markševics bērnu namā nonācis deviņu, desmit gadu vecumā. “Klase apmēram ceturtā,” saka Kaspars. Tolaik viņš dzīvi mājās desmit bērnu ģimenē diezgan labprātīgi mainīja pret iespēju dzīvot bērnunamā. “Tā var teikt diezgan droši, un te atkal jāteic milzīgs paldies manai klases audzinātājai, kura pamanīja, ka kaut kas manā ģimenē nav tā, kā būtu jābūt. Ziemas periodā es ar kailām kājām biju aizgājis uz skolu un snauduļojis, jo nakts laikā, kas to lai zina, ko mēs tajā laikā darījām un ko nedarījām.
Tad nāca piedāvājums, un patiesībā es ar šīs dienas saprātu domāju – kur manī vispār radās tāda apgaismība, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Bet kaut kur tomēr ir izskaidrojums, ka vienkārši gribējās labākus apstākļus. Un bērnam jau interesē, kas tur varētu būt citādāks,” stāsta mūziķis.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Par to, kas vispār ir bērnunams, viņš neko nezināja. “Man neteica, ka mani vedīs uz bērnunamu, tādi fakti netika teikti. “Mēs tevi aizvedīsim citur.” Viss. Kad tevi ieved pie 20 pusaudžiem daždažāda vecuma, un cits par citu citādāks, ar savu dzīves stāstu, ar savu bagāžu… Tikai pēc gadiem mēs sākām viens otram uzticēties un dalīties,” stāsta Kaspars.
“Šī skolotāja vienkārši dzīves gudra, viņa pamanīja daudzas lietas. Pirmkārt, ļoti slikti mums gāja mācībās. Piektajā klasē es nelasīju, ļoti maz ko no tā visa zināju. Es vienmēr atceros lielos priekus, kā vēstures skolotāja vēlējās mani aizsūtīt uz olimpiādi, cik ļoti es labi zināju vēsturi, pateicoties audzinātājai, kura izlasīja priekšā un es vienkārši kā dators visu atstāstīju. Viņa nezināja, ka es nelasu.
Saprotiet, sistēmas ceļš un mans ceļš ir pavisam atšķirīgs no tā, ko piedzīvojuši ļoti daudzi mani domubiedri un līdzgaitnieki, un arī namā bērnunamā esošie bērni – tur katram ir sava buķete, katram ir savas sāpes. Es vienmēr pasakos sistēmai,” tā Kaspars.
To, ka Kaspars pamet ģimeni, mamma pamanījusi. “Skolotāja sacīja: “Rīt uz skolu nenāc, mēs aizbrauksim tev pakaļ.” Es atceros, ka atbrauca pakaļ, neko daudz nejautāja, paņēma mantiņas, kas bija jāpaņem, un mēs aizbraucām.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Toreiz man tas bija tā kā šovs, notikums. Kur mēs tagad braucam?! Es taču neaptvēru, ka mani vedīs prom uz X gadiem un ka mājas redzēšu tikai tad, kad pieaugšu, kad pats būšu spējīgs izdomāt, kā tur aizbraukt un kā tur tikt,” atminas mūziķis.
Kaspars uzskata, ka zīmogs “bērnunama bērns” ir absolūts stereotips. “Tas, kas humānajā palīdzībā tika atsūtīt uz bērnunamu, to mēs arī vilkām. Ja kurpītes bija bišķīt par lielu, nekas. Visiem viss bija. Mūsu ārējais izskats bieži vien nodeva to, no kurienes mēs esam.
Mūsu agresivitāte, es domāju pats par sevi, tā ir izprovocēta, un tā ir tā, kur mēs pārbaudām robežas. Šodien ar pilntiesīgu apziņu un zinot daudz vairāk par šīs lietām – ja mēs nevaram nekādi jēdzīgi sarunāties, tad iesim otru ceļu,” skaidro Kaspars.
Bērnunamā gadu gaitā viņš ieguvis daudz draugu, skolotāju un dzīves treneru. Viņš uzskata – nav svarīgi, kā pārdēvē bērnunamu – par aprūpes centriem, pagaidu mājām vai citādi, būtiski, lai šajā sistēmā bērniem pretī pieaugušie cilvēki ir izglītoti, apmaksāti, spējīgi. “Jaunajai paaudzei būtu vajadzīgs mūsdienīgs, elastīgs, stilīgs, erudīts [mentors].
Es nesen biju vienā no centriņiem, un viens jaunietis tajā brīdī vienkārši pazuda. Uzdevām jautājumu: kur jaunietis palika? “Viņš jau mēdz tā darīt.” Tāda vienaldzība, vairs neskrien pakaļ, necenšas. Nav jau arī jāskrien. Jaunietim ir vajadzīgs mentors, uzticamības persona,” pārliecināts Kaspars.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
“Šodien mēs jauniešiem, kuri dzīvo sistēmā, gribam dot mūsdienīgāku redzējumu, bet tajā laikā, es nezinu, kāpēc, bija aizliegts mums pašiem gatavot, mazgāt veļu, piedalīties procesos. Mājās to dara visi. Tas ir tas, ko es šodien daru, attīstot savus centrus un rūpējoties par bērniem, – visam ir jābūt maksimāli mājīgi,” klāsta Kaspars.
Jautāts, kas ir tas, kas ļāvis būt par normālu cilvēku, neiet noziedzības taku, Kaspars saka: “Šķetinot galvā, kur bija lūzuma punkts, es atminos. Kad es sēdēju uz soliņa [un prātoju], vai nu restes, vai realitāte. Laikam tie atslēgas vārdi ir uzticība, ka otrs cilvēks, kurš tev ir skolotājs, dzīves draugs un padomdevējs, joprojām tev tic, un ka tu kā bērns spēji ieraudzīt, ka tevi nesitīs, ārā nemetīs un tev ir iespējas laboties.
No tās dienas es, ja būtu jāzīmē līkne, gāju uz augšu kā raķete un darīju visu labo, ko var izdarīt. Šodien es gribu teikt, ka man tas viss vainagojies ar to, ka ir spīts, dusmas un kaut kādas iespējas dzīvē izsist, izlauzt un ka mēs to varam.”
Ja arī tev ir pieredze vai pārdomas par sarunu šovā runāto, aicinām dalīties ar savu viedokli šā raksta komentāros. Raidījuma mērķis ir vairot toleranci un izpratni sabiedrībā.
“tv3.lv” aicina būt iecietīgiem un empātiskiem kā reālajā, tā digitālajā vidē, rakstot komentārus. Atgādinām, ka arī komentāros pausto viedokli un tā rakstītājus regulē normatīvie akti.
