"Tur kaut kas ir." Saruna ar folkbaleta "Cik Saules mūsos" mūzikas autoru Kārli Auzānu

0 Komentāru
DMITRIJS SUĻŽICS, F64

“Pēc pirmā tikai ar telefonu iefilmētā deju mēģinājuma video man bija skudriņas. Un tā notiek ļoti reti. Tas nozīmē, ka kaut kas tur ir,” atzīst pirmās folkbaleta deju izrādes “Cik Saules mūsos” mūzikas autors Kārlis Auzāns, kurš nominēts mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta Mikrofons” kategorijā “Tautas vai pasaules mūzika”.

Deju ansambļa “Daiļrade” folkbaleta deju izrādei radītā mūzika stāsta par mūsdienu cilvēku attiecību meklējumos, kuram lemts ieskatīties Dievību pasaules notikumos – Saules, Pērkona un Mēness attiecību līkločos.

Kā aizsākās tavs ceļš deju izrādē “Cik Saules mūsos”?

Tas aizsākās pavisam vienkārši – mani uzrunāja deju ansambļa “Daiļrade” mākslinieciskā vadītāja un Liene Grava.

Tagad, atskatoties uz paveikto, jāsaka, ka vislielākais izaicinājums bija radīt tieši lielformāta vienotu darbu. Man tā bija diezgan liela uzdrošināšanās, kas tajā pašā laikā vedina uz attīstību un bija man kā svaiga elpa arī muzikāli, jo es nezināju, kā izklausīsies galamateriāls.

Brīdī, kad tapa mūzika, es domāju par saturu, ko nepieciešams nodot skatītājam, un izrādes tēliem, proti, lai tos uztver un saprot pareizi un nepārprotami gan klausītājs, gan skatītājs un, protams, arī dejotāji.

Cik sarežģīti ir rakstīt mūziku deju izrādei?

Jāsaka, mazliet gan bija jāpiedomā, ka šī būs deju mūzika, bet lielas atšķirības radīt mūziku kino, teātrim vai kādam citam iestudējumam nav.

Tiesa, es varēju atļauties šajā deju izrādes skaņdarbā iekļaut vairāk krāšņāku lietu, kas ļoti bieži traucē kino vai teātrim, jo tur notiek darbība ar vārdiem, bet deju izrādei ar mūziku var iznākt priekšplānā, jo dejotāji izrādes laikā nerunā.

Mūzikai ir jābūt pilnīgai, lai deja to papildinātu un otrādi, un lai deja netraucētu mūzikai, un es ļoti ceru, ka mūzika netraucēs dejai.

Tu arī esi piedalījies izrādes tēlu Saules, Pērkona, Mēness un Cilvēka veidošanā. Ja tev būtu jāizvēlas viens instruments, kas izrādē vislabāk raksturo katru no tēliem, kas tie būtu?

Saulei, manuprāt, piestāv “saldākais” no instrumentiem – čells. Mēness tēlu vislabāk ataino 14.gs. instruments – Nyckelharpa, jo tā skaņa ir vēsa kā mēnessgaisma un kaut kas tajā saistās ar nakti.

Pērkons šajā izrādē ir viens no dramatiskākajiem tēliem, jo šeit viņš patiešām rada konfliktu. Ja nebūtu Pērkona, nebūtu interesanti. Viņa tēls atklājas caur dziesmām, tāpēc es teiktu, ka Pērkons ir balss, nevis mūzikas instruments.

Cilvēku, kurš šajā izrādē nokļūst dievu pasaulē, mēs ar analogā mūzikas instrumenta Prophet palīdzību centāmies veidot laikmetīgu un modernu. Cilvēks izrādē pilda mūsdienu simbola lomu, kurā mēs varam redzēt paši sevi. Cerams, ka mums izdevies radīt skaistu cilvēku.

Visbiežāk deju izrādē skan vargāns, tas simbolizē pirmatnējo pasauli un mūsu senčus. Šī mūzikas instrumenta skaņa ir tik maģiska, ka cilvēki etniskajā pasaulē sadzird tādu kā pamatkodu un izrādē dzirdami ap 10 vargāniem.

Kas tev sagādāja vislielāko prieku, strādājot pie izrādes?

Man bija prieks par jaudīgu radošo komandu, kura turpina strādāt pie šīs deju izrādes, jo cilvēki viens otru iedvesmo un bez viņiem es nevarētu radīt šo mūziku. Man vienmēr ir svarīgi apmainīties viedokļiem un sajust cilvēkus, kas rada kopdarbu, tad arī man ir vieglāk no sevis dot to, ko no manis sagaida. Es ceru, ka šī deju izrāde dzīvos ilgi un nepazudīs no skatuves.

Folkbaleta deju izrādē titullomas izdejo Anta Grīnvalde, Kristaps Pelēkais, Ilmārs Pokšāns un Kristaps Baumanis, pārējās lomās – deju ansambļa “Daiļrade” dejotāji.

Deju izrādes radošo komandu veido arī režisors Roberts Rubīns, horeogrāfi Liene Grava un Reinis Rešetins, scenārija autore Lita Silova, scenogrāfs Ivars Noviks, kostīmu māksiniece Ilze Vītoliņa un deju ansambļa “Daiļrade” mākslinieciskā vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.

0 Komentāru